Sestdienas rīts. Tā ap pulksten astoņiem. Pie skolas žoga vārtiņiem stāv maza meitenīte sārtā jakā, tādas pašas krāsas adītu cepuri galvā un tumšāk sārtu skolas somu plecos. Viņa parausta aizslēgto vārtiņu rokturi un samulsusi paskatās apkārt.
Pie vārtiņiem pieiet skolas sargs un vaicā meitenītei, ko tu vēlies?
Es te mācos, viņa pavisam klusu atbild.
Bet šodien taču sestdiena, sargs saka.
Sestdiena? Meitenītes sejā apmulsumam pievienojies izbrīns.
Piezvani saviem vecākiem un izstāsti, ka šodien sestdiena, sargs ierosina.
Meitenīte lēnām no virsjakas kabatas izņem nelielu vecāka modeļa telefonu, saspiež pogas un pieliek pie auss: mammu, es no rīta kalendārā nepaskatījos. Šodien sestdiena.
Viņa noklausās mammas teikto, ieliek telefonu atpakaļ jakas kabatā, pagriežas un lēnām aiziet pa trotuāru gar skolas žogu.
Svētdienas vakars. Laukā satumsis. Sargs apstaigā skolas pagalmu, sporta laukumu un atgriežas ēkā. Aizslēdz stiklotās ārdurvis un dodas uz savu telpu.
Ieejot telpā viņš uzmet skatu vienam no monitoriem un sirds sāk sisties straujāk. Skaidri redzams, ka kāds vīrietis mūķē vaļā tās pašas stiklotās durvis, pa kurām pats tikko ienāca.
Prātā šaudās visādas domas, ko tagad vajadzētu darīt. Tikmēr, kamēr prāts meklē risinājumu, vīrietis monitora ekrānā no durvju priekšas ir pazudis.
Pēc mirkļa arī atbilde ir rokā. Video sistēmā notikusi kaut kāda attēla “uzkāršanās”, tādēļ sargs ekrānā varēja redzēt pats savas nesenās darbības aiz durvīm. Ufff, vieglāk palika.
Views: 44
