Tveicīga jūlija pievakare. Sēžu uz akmens mūra sētas koku paēnā un labsajūtā ļaujos spirgta vēja pūsmai. Laiski šūpoju “iemaucamās” sandalēs ieautās kājas. Kaifs.
Te uz vienu īsu mirkli pamanu netālu no zemes tuvojamies tādu palielu, tumšu lidojošu kunkuli ar dzeltenām svītrām. Tas atsitas tieši pret manu papēdi un iekrīt vien kādus pāris centimetrus platajā spraugā starp manu pēdu un sandales zoli.
Momentāni ar kāju metu pa gaisu sandali, bet jau tai lidojot saprotu – par vēlu. Tieši pēdas vidū sajūtu sūrstošu dzēlienu. Bet tādu vāju.
Līdz ar sandali, bet vēl tālāk par to, aizlido liela lapsene. Pa bruģi rāpo apdullis dundurs. Iespējams, lapsenes medījums, kura dēļ tā nespēja palidot garām manai kājai.
Sen mani nav “potējušas” ne bites, ne lapsenes. Nezinu, kāda ir iespējamā reakcija šajā gadījumā. Kādreiz bija visa alerģiska.
Sēžu un gaidu. Līdz mājām ar auto jāstūrē vismaz stundu. Sākt braukt jau tagad, vai tomēr pagaidīt? Pēda sūrst pavisam nedaudz. Laikam lielāko “injekcijas” daļu jau bija saņēmis dundurs, kas arī kaut kur pazudis.
Vakars turpinās … bez sekām. Vien nedaudz sūrst pēda.
Views: 44
