Radoši cilvēki bieži saka, ka atrašanās prom no ikdienas rutīnas, no apkārtējiem sadzīves trokšņiem palīdz viņiem koncentrēties radošam darbam. Tādos apstākļos topot gan skaisti skaņdarbi, gan populāri un daudzlasīti romāni.
Atzīšos, ka ne jau gluži ar domu radīt ko dižu devos uz attālākiem laukiem. Tomēr pie sevis loloju cerību, ka no civilizācijas attālināta vide varētu sekmēt manu domāšanu.
Uzreiz aiz tilta nogriezos no asfaltētā ceļa un šauru grants (?) ceļu. Man gan liekas, ka pareizāk to būtu saukt par grunts ceļu, jo saskatīt granti uz tā vietām bija neiespējami.
Šaurais ceļš līkumoja starp kupliem krūmu zariem abās ceļa malās, cauri nelielai pļavai un tad jau klāt mežs. Dažās vietās uz ceļa vējš sagāzis lielus kokus. To stumbros izzāģēti gabali, lai varētu braukt tālāk.
Aiz viena no neskaitāmiem ceļa līkumiem nelielā paugurā, meža vidū, redzama mājsaimniecība. Dzīvojamā māja, šķūnis, kūts, mazāks šķūnītis. Pagalms tīrs, tajā nekā lieka un zālājs īss, gluds kā golfa laukumā. Ir arī pa kādai kārtīgai lauku sētai (mežā) es nodomāju.
Vēl viens tiltiņš. Pāri pavisam šaurai upītei. Aiz upītes jau platāks, kārtīgi būvēts un grantēts Latvijas Valsts mežu ceļš. Arī te vējš darījis savus nedarbus, gāzis kokus. Starpība tikai tā, ka no meža līdz ceļam tālāk un zāģētas tikai izgāzto komu galotnes. Tie bērzi, kuriem var pabraukt garām, nav aiztikti. Nākas līkumot starp bērzu galotnēm.
Pavisam drīz klāt vieta, kur jānogriežas no ceļa uz bezceļu. Tā, laikam, vispareizāk varētu nosaukt divas star kokiem baltajās smiltīs iebrauktas riteņu sliedes. Gulošo policistu vietā – resnas koku saknes šķērsam pāri ceļam. Tā nu nākas vien pacietīgi kratīties uz priekšu.
Par laimi šāds ceļš nav bezgalīgs. Starp divām kuplām eglēm tas izlokās upes krastā un tālāk gabaliņu jābrauc paralēli upei. Krasti augsti, ūdens nav saskatāms. Bet nav arī laika ar acīm meklēt upes ūdeni, jo jāseko iebrauktajām sliedēm pļavas zālājā.
Augstākajā vietā starp divām vecupju ieplakām apturu auto. Dzirdu visapkārt tādu dīvainu, klusu knakstēšanu. Pirmā doma, kaut kas ar auto. Pārkarsēts vai? Nekādas lampiņas braucot par to neliecināja. Bet nevar jau vienmēr paļauties tikai uz elektroniku vien.
Pēc brīža man kļuva skaidra dīvainā trokšņa izcelsme – ak šausmas! Dunduri! Desmitiem tie ar troksni sitās pret automašīnas stikliem un virsbūvi kā aicinot mani ātrāk izkāpt. Pirmā doma – kur es esmu nokļuvis?! Varbūt uzreiz braukt prom?
Nolēmu riskēt. Protams, dunduri mani sagaidīja ar priecīgiem un ciešiem apskāvieniem. Pārmaiņus ar abām rokām centos no tiem atgaiņāties, sak, neesmu pelnījis tādu sagaidīšanu un uzmanību. Tomēr tas nelīdzēja mazināt viņu viesmīlību.
Tad atradu vienu upes līkumu, pēc skata piemērotu peldēšanai. Nometu visu apģērbu un piesardzīgi bridu nezināmajā, bet spirdzinošajā ūdenī. Viesmīlīgie dunduri par tādu manu gājienu bija stāvus sajūsmā. Tomēr zem ūdens nesekoja.
Pelde tīrajā un spirdzinošajā ūdenī bija tas, tajā brīdī noderēja visvairāk. Pat vēl vairāk nekā es spēju iedomāties. Protams, kolīdz mans augums parādījās virs ūdens, sagaidītāju pulciņš bija klāt un bez kautrēšanās izrādīja uzmanību it visām mana ķermeņa vietām. Visām.
Bet tikai tik ilgi, līdz nožuvu. Pēc tam asinskāro lidoņu interese par mani ievērojami mazinājās. Pārsteidzoši. Un tad atcerējos nesen pa radio dzirdēto, kā odi un dunduri uzvēlas savus upurus. Izrādās – ļoti liela noteikšana esot cilvēka ķermeņa smaržai. Atliek vien secināt, ka pēc peldes es vairs nelikos īpaši pievilcīgs.
Paskrienot notikumu hronoloģijai pa priekšu, teikšu, ka tas apstprinājās arī nākošajās dienās. Kolīdz kaut nedaudz iesvīdu, dunduri bija klāt lielā skaitā. Kad pēc peldes nožuvu, tie pazuda.
Upes ielokā uzcēlu telti, apsēdos salokāmajā krēslā ar skatu uz upi un tai piegulošajām pļavām un … konstatēju, ka man apkārt ir absolūts klusums. Vai nu dēļ karstuma, vai pienācis tas vasaras brīdis, kad pieklust arī putni. Tikai vējš pačabināja pa kādai alkšņu lapai man aiz muguras. Ne auto, ne traktori, ne lidmašīnas.
Brīdi vēlāk izdzirdēju dzeņa klauvēšanu kokos pāri upei. Nedaudz pacēlos krēslā un klusumu spēji pārtrauca manis izbiedētas stirnas rējieni un tās skrējiens ar augstiem palēcieniem pāri pļavai uz tuvāko meža stūri. Šķiet, tajā mirklī abi bijām vienādi satrūkušies.
Devos aplūkot līkumotās upes krastus. Vietām stipri gara zāle un vel visādi cieti stublāji. Drošāk, kaut ar īsiem, tomēr zābakiem kājās. Zābaki gan nepasargāja no neskaitāmām lielākām un mazākām skrambām uz kājām, toties atradu skaistus, gaišu un irdenu smilšu klātus upes krastus. Gandrīz vai paradīze.
Iznākot no viena tāda brikšņaina upes ieloka, gabaliņu tālāk ieraudzīju stirnu. Tā stāvēja pret mani sāniski, vien pagrieza galvu un ar savu skatienu man sekoja. Centos nedarīt straujas kustības un tas stirnu nomierināja. Turpināja ēst, tomēr mani “paturot acīs”.
Līdzīgā mierā pienāca vakars. Upes ūdeņos atspoguļojās rietošās saules apspīdētie mākoņu pikuči. Pļavas zemākajās vietās, nedaudz virs zāles, parādījās plānas miglas kārtiņas. Zemu un lēni lidoja vairākas dzērves, lidojot skaļi sasaucoties ar kādu citu dzērvi kaut kur tālumā. Tikai tagad varēja saklausīt arī kaut kur aiz mežiem braucošas automašīnas sacelto troksni. Pirmo reizi visas dienas laikā, cik nu ilgi te atrados.
Tādā pašā mierā nogulēju visu nakti. Bija gan drusku pavēsi. Kā pats par sevi pasmēju, jāatsvaidzina armijā iegūtās izdzīvošanas iemaņas.
Tāpat secināju, ka šī brīnišķā vieta, upes pļava tālu mežā, ar savu klusumu un mieru no manas galvas izdabūjusi laukā visas radošās idejas un domas. Vai arī – vienkārši vēl nav pienācis mans laiks rakstīt cilvēku pieprasītos romānus.
Views: 46
