Negaidīti siltais un saulainais pavasaris Lieldienās tā vien mudināja darīt labus un patīkamus darbus. Viens no tiem – aizbraukt uz kapiem un uzkopt tuvinieku kapavietas. Kā jau parasti tādos gadījumos, tiek sagādāti ziedi. Ja nav savā dārzā, tad meklē iespēju nopirkt. Arī šajā reizē izvēle „krita” uz puķu tantiņām vietējā tirgū. Tika nopirktas kuplas narcises ar košiem, oranži dzelteniem ziedu vidiņiem.
Kapos, lai ziedi stabilāk turētos mazajos trauciņos, ziedu kātus stipri saīsināja. Un tad pie viena no ziediem pielidoja liela kamene. Tas taču normāli, ja kamenes interesējas par ziediem, vai ne? Kamene paložņāja pa ziedlapām un tad ielīda tās košajā viducī. Tālāk sekoja kas negaidīts – kamene izvēlās no zieda uz zemes bez dzīvības pazīmēm.
Ar nesaprašanu un interesi skatījāmies, kas notiks tālāk. Spriedām, ka tirgotāji tagad ziediem nez ko smidzina virsū, lai tikai ilgāk saglabātu „preces skatu” (tovarnij vid). Pēc dažām minūtēm kamene sāka nedaudz kustināt kājas, bet turpināja gulēt uz muguras zemē. Vēl pēc minūtēm piecām tā „nostājās” uz savām kājām un sāka lēnām pārvietoties.
Pārsteidza tās pārvietošanās virziens – uz iepriekš apciemoto ziedu, no kura kamene bija izvēlusies. Lai arī ar grūtībām, tā vispirms uzrāpās uz ziedlapām, tad ielīda zieda viducī un brīdi tur parosījās. Pēc tam kamene izlīda no zieda un … aizlidoja tā, kā kamenes to parasti dara.
Tā arī nesapratām, kas tas viss bija? No kā kamene apdulla, ka nokrita „bezsamaņā”, bet pēc tam izārstējās ar to pašu, ar ko bija “saslimusi”. Vai tagad arī ziedus smaržot drīkstēs no attāluma, lai neķer kamenes liktenis?
Views: 55
