Internetā noskatījos kādu īsu videoierakstu, kurā jauns cilvēks stāv ielas malā starp metāla nožogojumu un pamatīgu stabu. Pēc brīža viņš nesteidzīgi pāriet stabam otrā pusē. Dažas sekundes vēlāk žogā un stabā ietriecas vieglā automašīna, bet cilvēks paliek neskarts. Kaut kas taču pamudināja viņu doties prom no tās vietas, kur pirms tam stāvēja. Videoklipa vēstījums tekstā – ka katram cilvēkam vajag savu sargeņģeli.
Esmu lasījis un dzirdējis sakām, ka katram cilvēkam esot savs sargeņģelis, kuru neredzam, bet tikai jūtam tā rīcības sekas. Iespējams. Bet vienu no saviem pirmajiem sargeņģeļiem esmu saticis un pat zinu, kā viņu sauc. Olgas tante.
Tad vēl nemācījos skolā. Dzīvoju Āboltiņos. Divstāvu koka mājā Pāles pagastā netālu no Pāles dzelzceļa stacijas. Mājā bija vairāki dzīvokļi, bet pirmajā stāvā vienā galā arī veikals. Pie ieejas veikalā koka kāpnes ar dažiem pakāpieniem. Jau kādu laiku, kā šī mājas vairs nav. Nojaukta.
Tajā dienā kopā ar vecākiem biju dārzā aiz mājas. Bet man apnika un lūdzu lai man atļauj iet spēlēties mājas pagalmā. Atļāva.
Pagalmā bija interesanti. Zem dzīvokļa logiem smilšu kaudze bērnu rotaļām, kura jau sen bija izlīdzināta būvējot ceļus un rokot grāvjus. Tomēr interesantāk bija vērot cilvēkus, kuri nāca uz veikalu un gāja projām. Arī pa kādai mašīnai piebrauca un aizbrauca.
Man patika ieiet arī veikalā, no kura pārdevēja, Olgas tante, mani laukā nedzina, savs, kaimiņu puika taču. Bet mamma neļāva tur vazāties bez vajadzības.
Atmiņā palikusi augsta, tumša veikala lete ar gandrīz vai nesasniedzamiem (no bērna skatu punkta) preču plauktiem. Telpas galā apaļa skārda krāsns. Blakus krāsnij lielas durvis uz tumšu, noslēpumainu telpu – noliktavu.
Pagalmā iebrauca kravas automašīna. No tās izkāpa divi onkuļi un iegāja veikalā. Neredzēju, ko viņi pirka. Stāvēju ārpusē uz koka pakāpieniem blakus veikala durvīm, atspiedies pret mājas sienu. Kad onkuļi iznāca no veikala, aiz viņiem iznāca Oglas tante, baltā halātā (tā, laikam, tad veikalā vajadzēja) un nostājās uz pakāpieniem pie sienas durvju pretējā pusē. Arī vēroja tos onkuļus, kā viņi iekāpa automašīnā.
Automašīna skaļi ierūcās un pārējo vairs īsti neatceros. Olgas tante mani kaut kur parāva. Atmiņā troksnis, kaļķu putekļi visapkārt veikala telpā un tas, ka Olgas tante mani turēja pie sevis blakus apaļajai skārda krāsnij veikala tālajā galā.
Mamma teica, ka dzirdējusi pagalmā skaļu auto rūkoņu, tad brīšķus un atkal auto troksni … skrējusi uz mājām.
Vēl atceros to, ka tajā vietā, kur es biju stāvējis uz kāpnēm, mājas sienā vēl vairākas dienas bija liels caurums. Pieaugušie teica, ka onkuļi bijuši dzēruši un, iespējams, kaut ko ar kloķiem un pedāļiem sajaukuši – tāpēc auto ieskrējis mājas sienā. Vai arī izdomājuši Olgas tanti pabaidīt, jo viņa reizēm stiprāk iedzērušiem šņabi nepārdeva.
Olga Auziņa, dzīvoja Aizvējos, Pālē.
… tas arī viss …
Views: 50
