Katrs, kurš vairāk vai mazāk centīgi skolā mācījies vēsturi, ir dzirdējis par savā laikā vareno Romas impēriju, kuras teritorija pletās ne tikai apkārt Vidusjūrai, bet arī tālu uz ziemeļiem Eiropā un arī uz austrumiem no Grieķijas.
Iekarojot kārtējo teritoriju, romieši tūlīt sāka iesaukt armijā vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā izveidojās situācija, ka ar laiku Romas impērijas armijā itāļi bija mazākumā. Viņi ieņēma atsevišķus svarīgus amatus provincēs, kā arī no Romas pilsoņiem komplektēja vairs atsevišķas militāras vienības, leģionus.
Pretstatā patreizējiem (21.gadsimta) impēriju veidotājiem un svešu zemju iekarotājiem, romieši jaunajās teritorijās veicināja pilsētu būvniecību, amatniecības un lauksaimniecības attīstību. Tā rezultātā ieguva pati Roma – jo vairāk palielinājās pievienoto zemju labklājība, jo vairāk valsts kase saņēma nodokļos.
Romas impērijas provincēm pakāpeniski tika piešķirtas aizvien plašākas tiesības lemt dažādus jautājumus, vienlaikus gan pieprasot laicīgi maksāt Romas uzliktos nodokļus.
Romas impērijai veidojoties un nostiprinoties, vīriešiem militārais dienests armijā bija arī sava veida prestižs dzīves posms, kā beigās varēja saņemt dažādas privilēģijas. Piemēram, īpašumus, kas bija būtiski trūcīgākai impērijas iedzīvotāju daļai. Īpašumi pārsvarā tika piešķirti pie impērijas ārējām robežām tā panākot to, ka robežu tuvumā uz dzīvi apmetās apmācīti, pieredzējuši un Romai uzticami iedzīvotāji.
Pieaugot impērijas varenībai, pieauga arī augstāko kārtu romiešu dzīves līmenis. Mazāk rūpju, vairāk izpriecu. Tos svētkus, kurus iesākumā viņi svinēja vien dažas dienas, pēc gadiem svinēja vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Tāds dzīves veids mazināja augstāko kārtu vīriešu vēlmi dienēt armijā un ilgstoši būt prom no savām mājām un tuviniekiem. Tā vietā viņi izvēlējās pārtikušu, izlaidīgu dzīvi un izklaides Romā vai tai tuvākajās pilsētās.
Kad vairākas Eiropā dzīvojošās “barbaru” ciltis gan pa vienai, gan apvienojoties centās iekarot Romas impērijas provinces, postīja to pilsētas un iekoptos laukus, romiešiem radās vajadzība impērijas aizsardzībai īsā laikā nodrošināt 20 000 labi apmācītus un uzticamus karavīrus.
Nācās atgādināt par vīriešu pienākumu dienēt armijā. Tomēr, tā kā daudzi romiešu vīrieši, jau bija pieraduši pie izlaidīgās dzīves un atteicās dienēt armijā, tika pastiprināti sodi par izvairīšanos un dezertēšanu.
Tā mūsu ēras 364. gadā ar likumu noteica, ka armijā obligāti jādien visiem romiešu karavīru dēliem.
365.gadā tika izdotas papildus likums – ja dezertierim palīdzēja kāds zemākas kārtas cilvēks, viņu uz ilgu laiku nosūtīja darbos uz raktuvēm. Ja to pašu darīja augstmanis – tad viņam uzlika naudas sodu, kas bija puse no viņa īpašumu kopējās vērtības.
Lai nebūtu derīgi dienestam armijā, daži Romas vīrieši izvēlējās nogriezt sev īkšķus, jo bez tiem nevarēja rokās noturēt ieročus. Bet īkšķu neesamība netraucēja dzīrot un izklaidēties ar sievietēm.
Tā kāds Romas augstmanis, lai paglābtu savus dēlus no dienesta armijā, nogrieza īkšķus abiem dēliem. Kad par to uzzināja imperators Augusts, viņš bija ļoti nikns un pavēlēja abus jaunos vīriešus pārdot verdzībā, bet pašam augstmanim atņem visus īpašumus.
Attiecīgi 368.gadā tika izdots jauns likums – ja cilvēks nogriež pirkstus, lai izvairītos no militārā dienesta, viņam piesprieda nāvessodu. Bet cilvēkam, kurš vainīgu neatturēja no tādas rīcības, piesprieda citus bargus sodus.
Rakstu avoti gan saka, ka šādi, lai izvairītos no militārā dienesta, masveidā tā esot rīkojušies tikai Romas iedzīvotāji. Vai tā patiesi bija? Šo apgalvojumu tagad grūti pārbaudīt.
…
Views: 187
