Manas skolas gaitas notika tajos tālajos laikos, kad par kaut kādām gudrām un “pašdomājošām” ierīcēm varēju lasīt tikai zinātniskās fantastikas grāmatās. Tās lasīju (varbūt pareizāk būtu teikt “riju”: Aizeks Azimovs, Staņislavs Lems, Anatols Imermanis, Vladimirs Mihailovs) ar lielu aizrautību. Iespējams, ka no tām arī sākās (nav arī pārgājusi) interese par dažādām jaunām tehnoloģijām. Viena no tām – datori.
Pirmo reizi tādu ierīci Elektronika – BK-001 ieraudzīju arodskolā, datormācības klasē. Ja tad redzēto salīdzina ar mūsdienām, tad varētu likties – tas tik ir aparāts! Jo pamatā sastāvēja no … klaviatūras, kurā iebūvēti taustiņi (”pogas”). Ko nozīmē katrs no taustiņiem bija attēlots uz biezas, krāsainas papīra loksnes, kas atradās pāri taustiņiem (slēdžu pogām). Bet pāri visam – biezas caurspīdīgas plēves loksne.
Klaviatūras vienā galā bija neliels nodalījums “procesoram”. Tur gan neieskatījos, jo neko daudz no visa nesapratu. Klaviatūrai (procesoram) pievienota “ārējā atmiņa” – kasešu magnetofons.
Pateicoties datorskolotāja Andra “pretimnākšanai”, garajās skolas brīvdienās vienu no datoriem varēju paņemt uz mājām. Monitora vietā Andris pielāgoja manu mājas televizoru – kaut kur aizmugurē pielodēja vadiņus, kuriem pievienoja iepriekš aprakstīto datoru – klaviatūru. Un pašapguves process varēja sākties. Nekādu datorspēlīšu programmu tad nebija, nācās programmēt pašiem. Izmantojot programmēšanas valodu – Focal. Ja viss izdevās pareizi, tad punktiņš vai “čūskiņa” pārvietojās pa ekrānu tā, kā biju vēlējies un gaviles varēja sākties.
Pamazām attīstījās arī tehnika. Parādījās klaviatūra, kurai papīra vietā jau bija “normāli” plastmasas taustiņi. Tiesa, savā vietā palika un turpināja pildīt savas funkcijas gan kasešu magnetofons (cietais disks), gan arī televizors (monitors) ar kaut kur “pakaļpusē” pielodētiem papildus vadiem.
Līdz vienā vasarā uz skolu brīvdienām bija iespēja “adoptēt” japāņu “aparātu” ATARI. Tajā bija iebūvēta interesanta funkcija – mācīties programmēt. Ja “iedarbināja” paša rakstīto programmu un kaut kas “nogāja greizi”, tad programmas pierakstā kursors pats apstājās vietā, kur pieļauta kļūda. Un tā pēc kārtas, līdz visas kļūdas izlabotas.
Gan man, gan bērniem tā bija interesanta brīvā laika pavadīšana. Joprojām bez interneta, bet kaut kas tiem laikiem “mūsdienīgi”. Vēlāk izrādījās, ka vienam no bērniem tā kļuva par “maizes nodarbi” daudzu gadu garumā. Līdz pat mūsdienām.
…
Views: 194
