1995.gadā ar Lielbritānijas instruktoru palīdzību tika gatavota jauns, augstāka līmeņa apmācības kurss – vada seržantu apmācībai. Jau pavasarī ieradās pirmie instruktori, lai uz vietas iepazītos ar faktisko situāciju un Lielbritānijas apmācības kursa plānu pielāgotu Latvijas apstākļiem.
Viens no faktoriem bija mācību vingrinājumiem pieejamā teritorija. Protams, ka visvieglāk būtu visu darīt turpat Cēsu apkārtnē. Tomēr šoreiz vajadzēja lielākas platības, jo vingrinājumi paredzēti kājnieku vada sastāvā. Par mācību vietām izvēlējās jau zināmo bijušo raķešu bāzi Galgauskas pagastā un Ādažu poligonu.
Tomēr vislielākais “izaicinājums” tika nodrošinājuma cilvēkiem. Ja nodaļas komandiera mācību kursā katrs kursants izšāva līdz simtam salūtpatronu (varbūt nedaudz vairāk), tad Vada seržanta kursā katram apmācāmajam bija paredzēts izšaut vairākus simtus kaujas (!) patronu. Loģiski, ka apgādnieki par to nebija priecīgi, bet … tā kā kursu organizē ārvalstnieki, tad bija vien jāsagādā viss prasītais.
Uz Vada seržanta kursu drīkstēja nosūtīt tikai tos karavīrus, kuri bija iepriekš beiguši Nodaļas komandieru kursu ZS Kājnieku mācību centrā vai arī līdzīgu kursu citur kādā no Rietumu pasaules valstīm.
Šis kurss bija grūts gan fiziski, gan psiholoģiski. Pirmkārt, jau laika apstākļi. Kursa pirmajās nedēļās bija ļoti sauss un karsts laiks, ka reizēm nācās bažīties par dažādiem ierobežojumiem ugunsdrošības dēļ mežos un Ādažu poligonā. Pēc tam karstumu poligonā nomainīja stiprs un ilgstošs lietus. Kāda vingrinājuma laikā redzēju, kā dažās minūtēs pilnībā izmirka ugunspozīcijā gulošo karavīru apģērbs. Tas ne tikai izmirka, bet uz mugurām sakrājās pat nelielas ūdens peļķes un ūdens mazās straumītēs tecēja gar sāniem zemē. Savukārt pašās kursa beigās, karavīri nakšņoja mežā Galgauskā jau zem krītošām sniegpārslām.
Daudzi pēc tam stāstīja par to, ka bijis grūti sevi piespiest to visu izturēt un “neizstāties” no distances. Un vēl bijis grūti psiholoģiski piespiest sevi “iet uzbrukumā” uz nosacītā pretinieka pozīciju laikā, kad to apšauda atbalsta uguns grupa un uz “iekarojamā” paugura pa gaisu lido īstu ložu paceltās smiltis. Ar prātu sapratuši, ka viss drošībai paredzēts, tomēr tā vairs nav ierastā salūtmunīcijas trokšņošana.
Protams, tad, kad šo Vada seržanta kursu vēlāk pielāgojām pašmājas instruktoru prasmēm un pieredzei, tad arī nodrošinājuma (tajā skaitā visu veidu patronu) apjoms tika jūtami ierobežots.
Iepriekšējie raksti par Zemessardzes Kājnieku mācību centru:
Zemessardzes Kājnieku mācību centrs. Sākums
Views: 63
