Pirmais kabinets Rīgā
Savā pirmajā darba dienā NBS štābā Valdemāra ielā ierados pie departamenta priekšnieka ZS kapteiņa V.Mihalovska. Viņš savukārt izsauca citu kapteini, Juri Geisleru, un uzdeva ierādīt manu darba vietu.
Geislers man atslēdza kabineta durvis un atdeva atslēgu. Vēl izstāstīja, kā pareizi noslēdzams kabinets un kur pie militārās policijas atstājama atslēga promejot. Pēc tam teica – iekārtojies.
Kabinetā bija vien dažas stipri lietotas mēbeles. Acīm redzot mantojums no Padomju Armijas laikiem. Pie loga, ar „sejām” kopā sastumti, divi rakstāmgaldi. Abpus logiem gari, pelēki aizkari. Stūrī uz grīdas zems, bet masīvs metāla seifs. Pie vienas sienas koka divdurvju skapis. Blakām un virs ieejas durvīm sienas skapis ar daudziem plauktiem. Pa logu no piektā stāva augstumiem pāri šauram pagalmam bija redzami tuvāko ēku skārda jumti. Pagalmu divās daļās sadalīja starp metāla stabiņiem nostiepta metāla trose vai stieple. Likās dīvaini, ka iestādi no ielas puses norobežo ar posteņiem un dzelzs vārtiem, bet no pretējās – tikai šī trose.
Sāku iepazīties ar rakstāmgalda atvilkņu un skapja plauktu saturu. Daudz papīru, kuri rakstīti uz rakstāmmašīnas un ar P.Ziemeļa parakstu. Liela daļa no šiem papīriem par artilēriju.
Izvadīšana
Rokoties pa papīriem, gaitenī dzirdēju soļus un balsis. Tas viss pagaidām uz mani neattiecās, jo turpināju „iekārtoties” – atbrīvot atvilktnes un kaut dažus plauktus, manuprāt, nevajadzīgos papīrus pārvietojot tuvāk griestiem.
Atvērās durvis un pa tām ieskatījās kapteinis Geislers. „Nāc līdzi”, viņš teica, „iesim izvadīt kolēģi”. „Vot tā”, pie sevis nodomāju, „pirmā darba diena un jau bēres”. Kopā iekāpām šaurajā lifta kabīnē un braucām lejā, uz otro stāvu. Skatījos jauno kolēģu sejās un tajās neredzēju ne vēsti no sērām. Iegājām 201.telpā, ieraudzīju saklāto galdu un visu sapratu. Kāds ilggadīgs kolēģis tika izvadīts pelnītā atpūtā – pensijā. Tādu pasākumu NBS štābā vēlāk piedzīvoju ne vienu vien reizi. Bet ik reizi atcerējos savu pirmo iespaidu par ”izvadīšanu”.
Bojātais monitors
Viena no lietām, kas mani ļoti pārsteidza NBS štābā – smēķēšana. Tas bija laiks, kad smēķēt bija atļauts praktiski jebkur. Pat darba vietā pie rakstāmgalda. Reizēm likās, ka nekur nav ne malka svaiga gaisa. Man pašam gan paveicās. Kabinetā strādāju kopā ar lietvedi Ingu. Vienu no tām nedaudzajām sievietēm NBS štābā, kura nesmēķēja.
Pa laikam iegāju blakus kabinetos pie kolēģiem. Dažreiz aina bija līdzīga, kādu var redzēt filmās par birojiem – mutes kaktiņā kūpoša cigarete, bet ar pirkstiem lēnām un uzmanīgi sit pa datora klaviatūras pogām. Datori bija sarežģīts jaunums daudziem tā laika virsniekiem. Veci, liekas, amerikāņu modeļi ar adatu printeriem. Ja pirmdien no rīta ieslēdza datoru un vakaros neizslēdza, tad nedēļas otrajā pusē kabinets jau bija ievērojami siltāks.
Kādu dienu viens no kolēģiem satraukts ienāca kabinetā un paziņoja, ka sabojājies datora monitors. Tajā redzamais teksts paliekot aizvien blāvāks un blāvāks. Ko nu darīt? Kur dabūt jaunu monitoru? Jokodamies teicu, lai pamēģina notīrīt to pašu veco monitoru.
Pēc kāda laika atkal ienāca tas pats kolēģis. Tāds nedaudz samulsis. Izrādās, ka mans jokojot teiktais ieteikums līdzējis – monitors esot tagad tikpat labs, kā sākumā bijis. Bet lupatiņa, ar ko tīrījis monitoru, palikusi pavisam melna. Laikam jau no tiem cigarešu dūmiem un kvēpiem, kurus pats katru dienu pūtis ekrānā.
Kur palika aizkari
Pēc kādas nedēļas iedomājos, ka vajadzētu izmazgāt kabineta pelēkos loga aizkarus. Noknibināju tos no aizkaru stangas un aizvedu mājās. Iemetu veļasmašīnā un ļāvu tai darīt savu darbu. Kad tā apstājās, atvēru durtiņas un … konstatēju, ka veļas mašīnā vairs nav manu pelēko logu aizkaru. To vietā atradu spodri baltus.
Laikam jau kopš to nopirkšanas un piekāršanas pie loga, ūdeni, un kur nu vēl veļas pulveri, aizkari nebija redzējuši. Toties rītos mani un Ingu kabinetā sagaidīja kaut kas balts un patīkams.
Nobeigumā
Varbūt izlasot rakstīto radies nepareizs viedoklis, ka NBS štābā visi tikai pīpēja un viss bija netīrs. Tā vis nebija. Tā kā sāku tikai iepazīt kolēģus, kuri ikdienā katrs strādāja savā kabinetā, un pamazām iezīmējās manu pienākumu un uzdevumu loks, tad pirmie prātā vairāk palikušie iespaidi NBS štābā ir tieši praktiskas dabas lietas.
Nākošajā rakstā lasīsiet par dažādajiem pirmajos gados sastaptajiem pulkvežiem: kompetentiem, apvainotiem, zinātgribošiem un vienaldzīgiem.
Iepriekšējais raksts par šo tēmu: Kā es nonācu NBS štābā
Views: 46
