Pēc tam, kad biju saņēmis apstiprinājumu no Lielbritānijas vēstniecības par to, ka man piešķirta Lielbritānijas apmaksāta mācību vieta kursos Army School of Training Support (ASTS), prieks mijās arī ar satraukumu. Jo līdz skolai Anglijas dienvidos man vajadzēja nokļūt pašam. Vienam.
Līdz šim ārzemju braucienos tiku sagaidīts lidostās, aizvests uz vajadzīgo vietu un pēc tam atkal nogādāts atpakaļ lidostā. Šajā gadījumā nekas tāds netika solīts. Man gan ASTS skola atsūtīja detalizētas norādes, kā no lidostas nokļūt dzelzceļa stacijā Londonā, kurā vilcienā jākāpj un kurā stacijā jāizkāpj. Tomēr pirms lidojuma kādu laiku aizņēma tajos gados internetā pieejamās informācijas smalkāka izpēte.
Viens no pirmajiem secinājumiem bija tāds, ka nedrīkst paļauties uz savām ierobežotajām angļu valodas prasmēm, tādēļ adresi, kur man vajadzēja nokļūt, izdrukāju uz papīra lapas.
Par sava lēmuma pareizību pārliecinājos uzreiz pēc tam, kad izkāpjot lidostā no British Airways lidmašīnas, nonācu pie dzelzceļa biļešu kasēm. Ar savām angļu valodas prasmēm un izrunu, ļoti iespējams, būtu nopircis biļetes uz kādu citu vietu Lielbritānijā, bet ne uz Andoveru, kur man vajadzēja nokļūt. Parādīju savu izdrukāto “mājas darbu” un vairs nekādu domstarpību.
Ar interesi izbaudīju braucienu metro uz Londonu, Waterloo staciju. Laikā, kad sastāvs brauca pazemē, atlika vērot cilvēkus un vagona iekārtojumu. Tomēr interesantāk kļuva tad, kad nokļuvām virszemē.
Secināju, ka visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Biju iepriekš iedomājis, ka rietumos vairs nav daudz no tā, kas redzams bijušajā Padomju Savienībā, tādēļ mani pārsteidza pilsētas tālā nomalē redzamā “šanhaja”- mazdārziņu kolonijas ar tādiem pašiem kā pie mums gan sakoptiem, gan nolaistiem zemesgabaliem.
Waterloo stacijā konstatēju, ka līdz man vajadzīgā vilciena atiešanai ir vairākas stundas. Nolēmu veltīt laiku īsai pastaigai pa Londonu stacijas tuvumā. Tikai vajadzēja nodot īslaicīgā glabāšanā paprāvo ceļasomu.
Iestājos rindā pie bagāžas glabātavas. Tajā strādājošie īpaši nesteidzās ar somu pieņemšanu un to izdošanu. Viņi savstarpēji mainījās, nāca un gāja. Lai arī rinda nelikās īpaši gara, no savas somas atvadījos tikai gandrīz pēc divu stundu gaidīšanas. Kaut kas neticams!
Iedomājoties, ka tikpat vajadzēs gaidīt lai saņemtu somu, savu pastaigas maršrutu neizvēlējos garu. No Waterloo dzelzceļa stacijas līdz Temzai, tad uz otru krastu pa Blackfriars Bridge. Gabaliņu Temzas pretējā krastā un atpakaļ pa Waterloo Bridge.
Tā kā Londonā biju pirmo reizi, tad arī nebija īstas nojausmas par to, kas tad īsti ir Londonas Migla. Varbūt tie smalkie, sīkie ūdens pilieniņi, kuri gluži vai kā karājās gaisā manu acu priekšā. Ne tie krita uz zemi, ne arī cēlās gaisā. Mati un apģērbs kļuva mitri, bet no tiem nepasargātu arī lietussargs. Jo, kā jau teicu, tie ūdens pilieni nekur nekrita. Tie tur bija visapkārt.
Pēc atgriešanās dzelzceļa stacijā, savas somas atgūšana no bagāžas glabātuves notika daudz īsākā laikā. Tādēļ nolēmu doties ceļā ar vilcienu nedaudz agrāk nekā bija norādīts “instrukcijā”. Jo tomēr iekšā bija tāds neliels “drebulis” – ka tik kaut kur nenokļūdos. Tad man paliktu laiks ar rezervi labot savu kļūdu.
Pirmais brauciens ar vilcienu bija pavisam īss, jo vajadzēja pārsēsties uz citu maršrutu. Tad nu acīgi sekoju informācijas ekrānam uz perona, jo tajā varēja lasīt, kurās stacijās pietur pienākošais vilciens. Virziens jau var sakrist, bet, ja kļūdīšos, Andoveras dzelzceļa staciju redzēšu vien caur vagona logu.
Andoverā ierados stundu pirms noteiktā laika. Par to nesatraucos, labāk agrāk nekā par vēlu. Pasēdēju uz soliņa pie stacijas ēkas un vēroju cilvēkus. Interesanta nodarbe “liekā” laika pavadīšanai. Kad pienāca “īstais” vilciens, izgāju uz perona un tur manis sagaidīja šoferis, kurš mani nogādāja Upavonā. Pareizāk sakot – armijas bāzē, kurā atradās ASTS, vairākus kilometrus no Upavonas pilsētiņas. Upavonu varēju redzēt dienā tālu ielejā ejot kājām no naktsmītnes un mācību korpusu un atpakaļ.
Tajā vakarā saņēmu vien norādes, kurp jādodas vakariņās un kur jāierodas nākošajā rītā uz nodarbībām.
Views: 66
