Cilvēku uzvedība pie svinīga pasākuma galda ir ne tikai atšķirīga dažādās valstīs, bet arī atšķirīga no tā, kādas sociālās grupas dalībnieki piedalās pasākumā. No tā, ko izdevies redzēt, man radies iespaids, ka visvairāk noteikto kārtību ievēro armijas virsnieki. Varbūt tādēļ, ka daudzās valstīs par virsniekiem varēja kļūt tikai sabiedrības augstāko kārtu pārstāvji, kuriem vajadzēja ievērot gadu simtos veidojušās tradīcijas.
Ja paredzēta piedalīšanās Kanādas armijas oficiālās pusdienās vai vakariņās, tad jārēķinās ar apmēram 4 līdz 5 stundu ilgu atrašanos savā sēdvietā pie galda. (!!!) No tā aiziet (īslaicīgi, piemēram, lai nopūderētu degunu) bez vakara (pasākuma) vadītāja atļaujas drīkst tikai sievietes. Vīriešiem ir trīs izvēles varianti: a) ciesties, cik vien var; b) lūgt pasākuma vadītāja atļauju „iziet”; c) vai arī pieteikties par sievietes pavadītāju. Dažu nedēļu laikā man bija iespēja piedalīties divos tādos pasākumos – militāru mācību iestāžu izlaidumu pasākumā. Pirmais man bija pārsteigums, otrajam jau biju gatavs. Bet viegli tāpat nebija, kaut arī ārzemniekiem deva nelielas „atlaides” no stingrās kārtības.
Savukārt Skandināvijas valstīs līdzīgos militāro personu pasākumos nav tik stingri noteikumi, kaut arī tur virsnieku vidū ir visai interesantas uzvedības normas. Piemēram, Dānijā, oficiālās pusdienās vai vakariņās pirmais tosts ir par attiecīgās valsts karali. Ja piedalās oficiāla delegācija no citas valsts, tad otrais tosts par šīs valsts vadītājiem.
Pēc pirmajiem diviem oficiālajiem tostiem vārds tiek dots personai, kura praktiski plānojusi un organizējusi galda klāšanu pa valsts budžeta līdzekļiem. Kā jūs domājat – par ko runā šī persona? Ha! Nez vai uzminējāt. Šī persona pavisam sausi informē par visai vienkāršu matemātiku – piemēram, uz cik personām paredzēta uz galda uzliktā viena vīna pudele vai citas uzkodas un ēdamais. Elementāri – lai katrs zinātu, cik tālu pieklājas stiept savas rokas pēc viena vai cita cienasta, lai „neaplaupītu” citu lēnāku kolēģi.
Es gan reizēm domāju, vai tas tā ierasts arī viņiem pašiem, vai tikai tad, kad uzņēma viesus no bijušās Padomju Savienības, kuri tiekot pie ēdiena un dzēriena pa brīvu (uz citu rēķina), reizēm nejuta sātu un savas spējas, steidzās iespējami ātrāk visu izdzert un apēst, kas atradās uz galda rokas stiepiena attālumā.
Tad, kad oficiālie tosti ir izskanējuši, ikviens no klātesošajiem var uzsaukt savu tostu, vai arī uzaicināt iemalkot glāzi vīna (vai ko stiprāku) ikvienu pasākuma dalībnieku nebilstot ne vārda. Kā to izdarīt?
Paņemiet rokā vīna glāzi, paceliet to nedaudz virs galda un centieties notvert tā cilvēka skatienu, ar kuru vēlaties „sadzert”. Kad skatieni sastapušies, savu glāzi paceliet augstāk un, skatoties pāri glāzei, pagaidiet, līdz „uzrunātā persona” paņem savu glāzi. Reizē iedzeriet malku dzēriena. Bet savu glāzi drīkstat nolikt uz galda tikai tad, kad to nolikusi tā otra persona. Tā var izveidot jauku kopības noskaņu ar jebkuru personu neatkarīgi no tā, kurā vietā telpā tā atrodas.
Dānijā dažās pilsētās bija kāds cits interesants nerakstīts likums, kas darbojās lieliski. Namatēvs (augstākais priekšnieks vai cita augstākā oficiālā persona) svinīgajās vakariņās piedalās tikai līdz noteiktam laikam. Piemēram, līdz plkst. 21.00. Pēc tam viņš atvadās un dodas prom. Bet par to, kas notiek (noticis) pēc namatēva aiziešanas, džentlmeņi (virsnieki taču tādi ir) nekad nevienam nestāsta.
Views: 51
