Nekad iepriekš man nav bijis tāds savdabīgs darbs, par ko maksāja arī algu – katru dienu mācīties angļu valodu. Kā tas bija deviņdesmito gadu beigās Kanādā, Kanādas armijas Valodu skolā, Bordenā. Desmit nedēļas pēc kārtas.
Iepriekš rakstīju par starpgadījumu, kad gandrīz par stundu aizkavējās mana iekļūšana Kanādā. Tomēr viss atrisinājās un nonācu brauciena gala mērķī – Kanādas armijas Valodu skolā. Pa ceļam sagaidītāji mani informēja par skolā noteikto kārtību un dienas režīmu. Kad ieradāmies bāzē Bordenā izrādījās, ka mana mītnes vieta atrodas citviet, ne kopā ar pārējiem virsniekiem no Latvijas.
Daudz skaidrāka situācija kļuva nākošajā dienā, kad ierados savā mācību klasē. Grupā bijām tikai četri “studenti”. Brigādes ģenerālis Piatas no Polijas, pulkvedis Tots no Ungārijas, majors Jungs no Korejas (Dienvidkorejas) un es, kapteinis no Latvijas. Man neviens iepriekš nekā nebija teicis, ka braucu uz intensīvo angļu valodas kursu pulkvežiem un ģenerāļiem. Neraugoties uz atšķirību mūsu dienesta pakāpēs, gaisotne un savstarpējās attiecības grupā bija lieliskas. Jautras un pozitīvas.
Apmācības patiešām bija ļoti intensīvas. Ja grupā tikai četri studenti, tad skolotājam nav grūti noturēt mūsu modrus un pievērst vienādu uzmanību katram no mums. Katru dienu klasē nodarbības piecas līdz sešas stundas. Pēc tam – divas stundas pašmācība skolas mācību materiālu bibliotēkā. Nopietna, pilna darba diena. Plus vēl – mājas darbi, kas vakaros prasīja pāris stundas noteikti. Sākumā bija visai smagi. Jo apkārt visu laiku skanēja tikai angļu valoda. Izņemot ēdienreizes un pāris stundu vakaros, kad satiku pārējos kolēģus no Latvijas.
Kursa laikā mazāk iznāca tieši runāties ar pulkvedi no Ungārijas. Tomēr dažus gadus vēlāk viņu nejauši satiku Budapeštā, aizsardzības ministrijas viesnīcā, kur biju apmeties komandējuma laikā. Bet viņš ienāca uz brīdi izmantot viesnīcas telefonu lai piezvanītu.
Ļoti interesanta personība bija majors Jungs no Korejas. Kaujas lidmašīnu – iznīcinātāju pilots. Atsūtīts uz Valodas skolu pilnveidot angļu valodu pirms mācībām kādā no Kanādas militārajā mācību iestādēm. Visiem mūsu grupā bija lieliska iespēja iepazīties ar Koreju no “iekšpuses”, no Junga stāstītā. Izrādījās, ka daudz kas patiesībā ir bijis savādāk, nekā to rādīja mūsu TV un rakstīja prese. Īpaši par to periodu, kad Koreja no nabadzīgas valsts kļuvusi par tādu, kādu mēs to pazīstam tagad. Tā kā mūs abu valodas prasmju līmenis bija vistuvāks, tad mācību vingrinājumos daudz laika pavadījām savstarpējās sarunās.
Brigādes ģenerālis Piatas no Polijas ļoti laipna, pozitīva un ieturēta persona. Ne mirkli nejutām, ka viņš būtu ģenerālis starp mums. Tā sagadījās, ka dzīvoju ar viņu viesnīcas blakus istabās. Brīvajā laikā kopējās atpūtas telpās mums bija garas un interesantas sarunas par visu ko. Tajā skaitā par Bila un Monikas skandālu, kas plaši tika atrādīts arī Kanādas TV kanālos. Viņām gan nācās dažas dienas agrāk par kursa beigām aizbraukt, jo bija radusies aktuāla dienesta nepieciešamība. Cik nopratu – steidzams paaugstinājums amatā.
Kā jebkurā skolā – galvenās personas – mūsu skolotāji. Sākumā mūs mācīja skolotāja Katrīna. Emocionāla, stingra, ļoti prasīga. Viņas mērķis bija “atvērt” mūsu mutes – iedrošināt mūs runāt. Pareizi vai nepareizi, bet runāt, runāt, runāt.
Kursa laikā, pirmajās piecās nedēļās, mums vajadzēja 10 reizes uzstāties ar runu. Pirmā uzstāšanās apmēram 5 minūtes. Katra nākošā jau ilgāka. Pēdējā – 45 minūtes. Tēmas (ļoti interesantas, reizēm pat visai neērtas) izlozējām pašā kursa sākumā.
Skolotāja Katrina mums nedeva atlaides par kursa laikā notikušajās ekskursijās. Kopējo laiku, ko katrā brauciena pavadījām autobusā, skolotāja Katrina bija sadalījusi četrās vienādās daļās. Atbilstoši viņas studentu skaitam. Viņa pēc kārtas piesēdās mums blakus un uzdeva visādus jautājumus, lai rosinātu mūs runāt un runāt. Reizēm pamanīju, ka no noguruma viņai pašai acis krīt ciet, bet no sava plāna viņa nekad neatkāpās.
Te maza, interesanta atkāpe no manām valodas studijām. Vienā no kārtējām brīvdienu ekskursijām, kad autobusā ieņēmām savas vietas, ukraiņu pulkvedim blakus apsēdās ukraiņu majors no citas mācību grupas. Normāli, ja blakus sēž tautieši, vai ne?
Tomēr visiem par pārsteigumu, majors uzrunāja pulkvedi angļu valodā. Sākumā tas pulkvedi tikai samulsināja. Neatceros, ko viņš teica majoram, bet tas atbildēja angļu valodā. Pulkvedis palika pavisam pikts. Uz ko majors teica, ka viņi esot atbraukuši uz Kanādu mācīties angļu valodu un viņš braucienā ar pulkvedi runāšot tikai angliski. Pulkveža reakcija pārsteidza visus – viņš palika sarkans un izsprāga no autobusa un vairs neatgriezās. Apkārtējos tas izsauca jautrību, ko bija grūti noslēpt.
Kaut kad apmēram mācību kursa vidū notika ievērojamas pārmaiņas. Mūsu grupu sadalīja divās daļās – katram skolotājam pa diviem studentiem. Kā jau minēju iepriekš, man ar majoru no Korejas valodas prasmes bija visai līdzīgas, tādēļ mums jauns skolotājs – skolotājs Bils.
Tā tik bija slodze – tās piecas līdz sešas stundas klasē, kad skolotājs nepārtraukti atrod visādus veidus kā mūs intensīvi “nodarbināt”. To skolotājs Bils prata. Klases stūrī uz galda bija izklātas mazas papīra lapiņas ar dažādiem uzdevumiem. Ne vienu vien reizi viņš paskatījās pulkstenī tad, kad līdz pārtraukumam palikušas piecas, sešas minūtes un mēs ar Jungu jau sākām atslābt. Ō, vēl ir laiks uzrakstīt kādu teikumu – un Bils paņēma no galda kārtējo lapiņu. Nelīdzēja pat mūs nopūtas.
Skolotājs Bils lielāku vērību pievērsa gramatikai. Tas nenozīmēja, ka mazāk vajadzēja runāt. Skolotājam bija divas īpašības, kuras klusībā mani kaitināja, bet, ja godīgi – piespieda mūs ar majoru būt īpaši centīgiem un mobilizēties.
Bils slikti dzirdēja, tas nozīmēja, ka mums vajadzēja vienmēr runāt skaļi un skaidri. Arī tajos gadījumos, kad nebijām pārliecināti par kāda vārda pareizu izrunu un gribējām to neskaidri nomurmulēt. Savukārt Bils pats runāja neskaidri un klusi. Mums nācās “spicēt” ausis un koncentrēties, lai saprastu viņa teikto.
Tāpat skolotājs Bils neļāva mums atslābt pašmācības laikā bibliotēkā. Viņš vai nu vienkārši pagāja garām un tik paskatījās uz mums, vai arī reizēm pienāca un pajautāja, vai viss skaidrs.
Tā pagāja desmit mācību nedēļas Kanādas armijas Valodu skolā. Ar sertifikātu dalīšanu un … kursa noslēguma pusdienām. Par tām gribu pastāstīt nedaudz vairāk, jo šajā ziņā, izrādās, Kanādā ir interesantas tradīcijas.
Svinīgo pusdienu dalībnieki ieņem savas vietas atbilstoši izvietotām galda kartēm. Lai neveidotos “nacionāli grupējumi”, jo apmācības vienlaikus beidza vairāki desmiti bijušā “padomju bloka” valstu bruņoto spēku virsnieki. Tas saprotami.
Tomēr interesanti daži citi uzvedības noteikumi. Piecelties un aiziet no galda, pat uz tualeti, vīrieši drīkst tikai ar pasākuma vadītāja atļauju. Tas neattiecas uz sievietēm un vīriešiem, kuri pavada sievieti. Tad nu “vajadzības gadījumā” vīrieši cenšas “sarunāt” tuvāk sēdošas esošās sievietes aiziet no galda un ļaut viņas pavadīt. Problēma aktuāla, jo šādas oficiālas pusdienas ilgst … četras līdz piecas stundas.
Tā nu gluži nebija, ka valodas kursa laikā tikai mācījāmies vien. Skola bija noorganizējusi arī interesantas ekskursijas un tikšanās. Viena no tām bija viesošanās netālu esošās pilsētas Barrie Rotary Klubā. Bet par šo viesošanos un ar to saistītiem tālākiem notikumiem varēsiet lasīt kādā citā stāstā.
Views: 93
