Te vēl par vienu epizodi no Zemessardzes instruktoru sagatavošanas 1994.gada sākumā Cēsīs. Apmācības kursu plānoja un vadīja pieredzējuši instruktori no Lielbritānijas. Praktiskās nodarbības, neatkarīgi no laika apstākļiem un diennakts laika, notika dažādās vietās Cēsu apkārtnē.
Vienā no marta dienām saņēmām uzdevumu sagatavot vairākas Niniera ezera apkārtnes topogrāfiskās kartes. Kā notika karšu sagatavošana? Vispirms nokopē padomju topogrāfisko karšu lapas. Tad no tām izgriež vajadzīgos “rajonus” un salīmē kopā kā vienu veselu lapu. Un mūsu “mācību karte” ir gatava. Ja atmiņa neviļ, tad Cēsu pilsētas apkārtne oriģināli atradās uz 3 vai pat 4 padomju karšu lapām. Tā kā griezt un līmēt nācās bieži un daudz. Kā tas katru reizi izdevās, tas jau cits jautājums.
Tad nu kartes gatavas, vakariņas paēstas, sēžam vienā no mācību klasēm un gaidām, kad saņemsim uzdevumu nakts vingrinājumam. Lai uzturētu visu apmācāmo (tas ir – mūsu) modrību vienlīdz augstu, britu instruktori vēl nesadala mūsu “lomas”: kurš būs komandieris, kurš tā vietnieks, navigatori (ceļveži), izlūki un tamlīdzīgi. Visi klausās un pieraksta visu.
Īsumā uzdevums naktij ir šāds: kājām no Cēsīm (Valmieras ielas rajona) jānonāk Niniera ezera apkārtnē, kur uz ceļa Cēsis – Rāmnieki noteiktā laikā jāizveido slēpnis un “jāiznicina” pretinieka vienība, kas pārvietosies ar automašīnām.
Man un vēl vienam kolēģim tiek iedalīta “loma” ceļveži (navigatori). Pēc komandiera precizējošiem norādījumiem plānojam maršrutu. Jāievēro arī nosacījums, ka ārpus pilsētas mūs nedrīkst pamanīt arī vietējie iedzīvotāji. Sagatavošanās laiks rit ātri. Arī maršruts gatavs un dodamies ceļā.
Marta mēneša otrā puse. No gaisa krīt lielas, slapjas sniega pārslas. Tāds pats slapjš sniegs biezā kārtā jau ir uz zemes, ka liekas – ejam pa sabiezinātu ūdeni. Pavisam drīz zābaki, tad arī kājas ir tik slapjas, ka vairs nav vajadzības šķirot kur likt soli – slapjā sniega putrā vai ūdens peļķē. Krītošais sniegs slāpē apavu radīto šļakstu troksni, tādēļ mūsu solis sanāk nakts apstākļiem netipiski ātrs. Varbūt arī tādēļ, ka mans pārinieks (arī navigators) labi pārzin meža takas, jo meži Niniera apkārtnē viņa iecienītās sēņošanas vietas. Tā nu sanāk, ka vienu no “atskaites punktiem” pie Niniera ezera sasniedzam ātrāk par plānoto. Tagad pats svarīgākais – šajā baltajā, slapjajā nakts melnumā atrast norādīto vietu pie autoceļa.
Mūsuprāt to izdarīt ir vieglāk par vieglu. Tikvien kā āuzkāpj ezeram blakus esošajā Vītiņkalnā, jāatrod vienu no meža takām un pa to nonāksim tieši vajadzīgajā vietā. Tā arī rīkojamies. Nu jau piesardzīgāk, jo netālu atrodas viensēta, uzkāpjam kalnā pie šaura, bet gara klajuma. Mājas logi tumši, arī suni nedzird. Vai arī tas nedzird mūs.
Vēl mācību klasē gatavojoties kartē bijām atraduši, tieši kura taciņa mūs novedīs vajadzīgajā vietā – trešā pēc kārtas, ja skaita no mājas galvenā piebraucamā ceļa.
Tagad pārvietojamies daudz lēnāk – jo ejam tieši pa mežu, neizlaižot no acīm klajuma malu, bet arī lai mūs pašus nepamana. Tā šķērsojam vienu taciņu, tad otru un klāt mūsējā – trešā. Katram gadījumam ar pārinieku apsedzamies ar telteni un lukturīša gaismā ieskatāmies mūsu “mācību” kartē. Jā, īstā taka. To arī pasakām mūsu komandierim šonakt un dodamies uz priekšu. Joprojām slapji snieg. Siltākā un sausākā vieta – mugura zem mugursomas.
Pēc maza gabaliņa taka mūs ved lejup pa nogāzi. Tātad ejam pareizajā virzienā un arī līdz ceļam vairs nav īpaši tālu. Priecīgā noskaņā, bet joprojām uzmanīgi liekot soļus nonākam pie … strauja takas līkuma. Cik atceros, kartē “mūsu” takai tāda nebija. Atkal uz galvas uzmetam telteni, ieslēdzam lukturīti – hmmm, patiesi, kartē taka ir bez tādiem spējiem līkumiem. Ko nu?
Nolemjam doties tālāk pa taku, līdz pamanīsim kādu orientieri, kas palīdzēs precīzi noteikt mūsu faktisko atrašanās vietu. Nākas atzīt, pagaidām gan pašam sev, ka mana sākotnējā pārliecība ir spēji gājusi mazumā. Vēl nedaudz uz priekšu un … jūtam, ka ejam augšup pa nogāzi. Bet meklētais ceļš ir ielejā. Atkal jautājums – ko darīt?
Ja es būt viens, vai tikai divatā ar pārinieku – gan jau staigātu un meklētu, līdz atrastu to sasodīto vietu. Bet ar mums kopā visa grupa, arī britu instruktori kaut kur netālu (pavisam noteikti) un mūs vēro. Un nākas atzīt, ka īsti nezinām, kur tagad precīzi atrodamies.
Piesaucam komandieri uz izstāstām savas bažas, ka šī tomēr nav “īstā” taka. Komandieris nemaz neslēpj to, ka nav priecīgs par mūsu ziņu. Pie sevis nodomāju – labi, ka esam atstatus no pārējiem kursa biedriem un mums nav iespējas dzirdēt viņu “burkšķēšanu” par šo papildus līkumiem. Tāda noteikti ir. Komandieris nolemj – ejam tālāk pa taku līdz skaidram orientierim. Tad arī izlemsim. Nav jēgas kaut kur doties pa mežu pēc azimuta, jo vēl ir arī neliela laika rezerve.
Ejam augšā pa nogāzi. Mans pārinieks, kurš iet pa priekšu, brīdinot paceļ roku. Stop! Pieeju tos dažus soļus. Viņš ar roku rāda uz sniegā iebristām pēdām šķērsām takai. Kurš gan vēl bez mums tādā naktī staigātu pa mežu? Mirkli vēlāk atbilde jau “dzimst” mūsu galvā, tik vēl baidāmies teikt to skaļi. Vēl pavisam nedaudz un nonākam … klajuma malā. Jau zināmā vietā, netālu no viensētas ar klusējošo suni.
Šajā brīdī pie mums, navigatoriem, pienāk divi britu instruktori, kuri līdz šim visu notiekošo klusējot vērojuši no attāluma, un vaicā: vai mēs tagad zinām, kur faktiski atrodamies? Jā, tagad zinām.
Pa iepriekš sniegā iebristajām pašu pēdām vēlreiz dodamies uz priekšu. Šoreiz šķērsojam jau zināmo (aprakstīto) “trešo” taku un pēc brīža nonākam pie nākošās. Tai gan vajadzētu būt īstajai. Tagad pieliekam soli, jo iepriekš iekrātā laika rezerve pavisam sadilusi. Norādītajā vietā pie ceļa nonākam apmēram pusstundu pirms plānotā “kaujas” sākuma.
Komandieris mums tumsā ierāda pozīcijas. Ieņemam tās un gaidām. Ejot sakarsušais augums jūt, kā no slapjā sniega vēsums kopā ar ūdeni taustās tuvāk vēderam un krūtīm. Vēl nav auksti, bet drīz būs. Bet kam gan žēloties par to?
Tādas domas aizdzen automašīnu lukturu blāzma joprojām krītošajā sniegā. Vai tās ir “mūsējās”? Gaidītās? Tuvāk ceļam atrodas izlūki, kuri dos signālu ar apgaismošanas raķeti. Raķetes nav, bet atskan šāvieni. Un tad viss “iet vaļā”. Skaļi. Līdz “pretinieks” piebeigts.
Atpakaļ dodamies ātrā solī, vairs neslēpjoties. Visi gribam siltumu un sausumu. Vai otrādi – vispirms sausumu un tad siltumu. Tomēr tas mums tik drīz “nespīd”.
Britu instruktori mūs tādus slapjus, pilošus nosēdina mācību klasē, lai vērtētu aizvadītā nakts vingrinājuma norisi. Kamēr kursa vadītājs runā par mūsu veikumu, tikmēr kāds cits britu instruktors pieiet pie tāfeles, paņem krītu un ar lielajiem burtiem uz tās uzraksta īsu mana šīs nakts darba vērtējumu: “FUC-KING NAVIGATORS”.
Vēlāk arī grupas biedri izsaka savu vērtējumu par manām orientēšanās un navigācijas prasmēm. Es gan ātri izdomāju vienu “atrunu”- vai viņi padomājuši, kas notiktu, ja mēz nemaldītos pa mežu? Cik ilgi viņiem vajadzētu gulēt uz zemes slapjajā sniegā pie ceļa? Vismaz stundu, vai pat ilgāk.
Divi grupas biedri izsaka nožēlu, ka pretinieks atbraucis negaidīti agri – viņi abi neesot paguvuši apēst līdzi paņemtos gaļas konservus. Izklājuši telteni, atvēruši kārbas un jau sākusies šaušana. Šāvuši un rijuši, lai nav jāatstāj mežā.
Arī izlūkiem savs sakāmais par apgaismes raķetēm. Tās novietotas ceļa pretējā pusē, bet palaišanai vajadzēja notikt pavelkot auklu. Tomēr pretiniekam radušās aizdomas un viena no automašīnām apstājusies … tieši ar riteņiem uz auklas.
Mēs ar partneri – navigatoru, secinām, ka mūsu kļūda “radusies” jau gatavojot mācību kartes. Tās griežot pirms līmēšanas kopā, viena no karšu lapām “nogriezta” nepareizi, taciņu skaits kartē nesakrīt ar to, kas faktiski ved no klajuma pie Vītiņkalna mājām.
Citi raksti par Zemessardzes instruktoru apmācību: Instruktoru kurss 1994.gada ziemā; Instruktoru apmācība ledainajā Amatas upē;
…
Views: 192
