Nesen lasīju Sporta Avīzē par to, kā ikdienas dzīvei un darbam pielāgojas profesionālie sportisti pēc tam, kad beiguši aktīvās sporta gaitas. Sportojot dzīve sastāvējusi no ikdienas treniņiem un sacensībām, bet viss mainās pēc tam, kad profesionālā karjera beigusies. Reti kurš no sportistiem paguvis iekrāt tik daudz līdzekļu, lai ilgāku laiku varētu nedomāt par darbu un pelnīšanu. Bet kā pelnīt?
Līdzīgā situācijā nonāk profesionālā dienesta karavīri pēc tam, kad atvaļinājušies no dienesta. Ne jau visiem ir tik liels stāžs un izdienas pensija, lai būtu nodrošināts kaut kāds ienākumu minimums, no kura var segt vismaz regulāros ikmēneša maksājumus. Nākas meklēt jaunu darbu. Bet kādu darbu var atrast karavīrs pēc profesionālā militārā dienesta?
Labi, ja pirms aktīvā militārā dienesta sākšanas jau ir iegūta kāda civilā specialitāte. Tādas priekšrocības bija tiem karavīriem, kuri dienesta gaitas sāka deviņdesmitajos gados, kad veidojās Zemessardze un pārējās Bruņoto spēku vienības. Ja arī dienesta laikā nevajadzēja pielietot zināšanas savā specialitātē, tad vismaz atvaļinoties rezervē bija diploms (specialitāte), ar kuru rokā doties darba meklējumos. Tomēr daudzos gadījumos izrādījās, ka 10 – 15 gadu laikā daudzās nozarēs notikušas tik lielas izmaiņas (jaunas iekārtas, jaunas tehnoloģijas no rietumiem), ka diploms vien negarantēja darbu. Vajadzēja vai nu pazīšanos bijušo darba biedru vidū, vai arī izrādīt patiesu cenšanos ātri pagūt visu jauno.
Ne visi karavīri dienesta laikā bijuši arī tādos amatos, kuros plānošanas un vadības prasmes apgūtas tādā līmenī, ka tās efektīvi pielietojamas arī civilos uzņēmumos un organizācijās. Tādu iespēju nav daudz, bet tomēr pastāv amati, kuros svarīgas prasmes analizēt situāciju, plānot un vadīt noteiktus procesus pat visai augstā līmenī arī nepārzinot organizācijas konkrēto darbības jomu visos sīkumos.
Armijā apgūtās militārās prasmes praktiski nav pielietojamas civilajā darba tirgū. Šajā ziņā priekšrocība varētu būt tiem, kuri dienējuši Gaisa spēkos un Jūras spēkos, jo tur iegūtās prasmes ir specifiskas un vajadzīgas arī attiecīgo nozaru civilajos uzņēmumos. Bet ko darīt Sauszemniekiem? Kurā darba vietā meklēs tos, kuri prot šaut ar ložmetēju vai granātmetēju?
Tādēļ ieteicams jau dienesta laikā izpētīt, kādās, pašam interesējošās specialitātēs ir lielākas izredzes atrast darbu pēc dienesta armijā. Nu nav dienesta laikā visu laiku tāds režīms, lai neatrastu laiku mācīties vai nu vakaros, vai arī nedēļas nogalēs. Jā, tas prasa papildus sevis piespiešanu, atteikšanos no brīva laika un izklaidēm. Tomēr tas dod drošības sajūtu skatoties uz priekšu, pēc pēdējās dienesta dienas armijā.
Es pats piecus gadus, paralēli dienestam, darbdienu vakaros mācījos augstskolā, lai iegūtu uzņēmumu un iestāžu vadītāju kvalifikāciju. Paralēli darbam brīvajā laikā mācījās daudzi mani kolēģi no dažādām bruņoto spēku vienībām. Iegūtās prasmes vēl pāris gadus paspēju pielietot pildot dienesta pienākumus. Bet pēc atvaļināšanās no dienesta, pirmo darba piedāvājumu saņēmu jau pirmajā nedēļā. Nevis dēļ pazīšanās, bet gan tieši pateicoties augstskolā iegūtajai kvalifikācijai.
Nobeigumā atgriezīšos atkal pie sportistiem. Latvijā ir bijuši sporta komandu treneri, kuri saviem spēlētājiem lika arī mācīties, iegūt kādu specialitāti sakot – visu mūžu sportists nebūsi. Ko darīsi pēc tam?
Tāpat jāsaka par karavīriem – visu mūžu karavīrs nebūsi. Pat ja savā iekšējā pārliecībā tāds paliksi, ar to sevi un savu ģimeni nepabarosi. Tam „pārejas brīdim” ir jāgatavojas. Taisīsim ratus ziemā, ragavas – vasarā.
…
Views: 54
