Nesen plašākai sabiedrībai kļuva zināmi vēl daži latviešu valodas jaunvārdi (spējraisis, mucu alus … ). Par to nedaudz “pieskāros” savā stāstiņā “Vai zini kas ir spējraisis?”. To rakstot pāršķirstīju savas atmiņas no dažādiem dzīves periodiem, kas saistītas ar latviešu valodas apguvi. Protams, to māca dažādās skolās. Tomēr es un visi mani tā laika kolēģi savā ziņā piespiedu kārtā intensīvi uzlaboja savas latviešu valodas un gramatikas prasmes tieši savā darba vietā.
Vienā no Nacionālo bruņoto spēku struktūrām par korektori strādāja kāda ļoti cienījama vecuma kundze (kā man likās tajā laikā). Jebkuru darba dokumentu, kas bija paredzēts nosūtīšanai ārpus iestādes, pirms dot parakstīt augstākiem priekšniekiem, obligāti bija jāatrāda korektorei. Viņas personīgais zīmodziņš uz dokumenta pēdējās lapas likās līdzvērtīgs ierakstam “ieskaitīts” studenta sekmju grāmatiņā.
Viņai bija pilnīgi vienalga, ka “deg termiņi” vai arī tie jau sen kā nokavēti. Ja vajadzēja saskaņot vienu lapu, tad to viņa revidēja uzreiz, kā “ārpus kārtas”. Ja dokuments bija biezāks, to viņa, klusējot un nozīmīgi paskatoties, novietoja galda tālajā galā esošās citu dokumentu kaudzītes … apakšā. Rindas kārtībā.
Dokumenta pārbaudi viņa sāka ar … lineālu. Vai teksts un visi citi rekvizīti uz papīra lapas izvietoti līdz milimetram (!!!) precīzi tiem paredzētās vietās, kā to nosaka dažādi noteikumi un instrukcijas.
Tikai pēc tam nāca kārta pašam tekstam: pareizrakstība, stils un šis tas cits, kas viņai likās nepieņemams. Vislielākās grūtības man bija ar piemērotāko vārdu (terminu) lietošanu. Veidojoties Nacionālajiem bruņotiem spēkiem palīdzību sniedza dažādu valstu speciālisti. Tad neviens īsti nedomāja par to, kāda būtu plaši lietoto svešvārdu pareizā nozīme latviešu valodā.
Daudzi dokumenti tapa kā tulkojumi no svešvalodām. Līdz ar to teksta stils bieži saglabāja oriģināla ietekmi, atsevišķi svešvārdi vārdi ieņēma paliekošu vietu ne tikai sarunvalodā, bet pat rakstiskos dokumentos.
Tad nu korektore sparīgi ķērās pie šo svešo vārdu “izravēšanas” un piedāvāja savas versijas. Tomēr ar visu cieņu viņas sparam cīņā par latviešu valodas tīrību, viņas variantus lielākā daļa dokumentu lasītāju redzētu pirmo reizi mūžā, nesaprastu vai pārprastu. Tā mēs “stīvējāmies” par katru vārdu, bet tikmēr augstāko priekšnieku noliktie termiņi negaidīja.
Kā tas bieži notiek, arī mēs nonācām pie “miera izlīguma” vai kompromisa. Lai vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva, piekāpos un tekstā rakstīju korektores ieteiktos “jaunvārdus”. Tam pretī bija viņas piekāpšanās – ka aiz “jaunvārda” iekavās drīkstēju atstāt zināmos un nepārprotamos vārdus (terminus) svešvalodā.
Tad, kad gandrīz katru dienu vajadzēja kārtot šādus pārbaudījumus latviešu valodā un lietvedībā (saskaņot ar korektori dokumentu projektus), brīžiem gandrīz nolaidās rokas un “uznāca dusma”. Bet – kur gan es varēju likties? Laboju un gāju “atrādīt”, laboju atkal un atkal gāju … līdz tiku pie gaidītā zīmodziņa “saskaņots”.
Atzīšos, ka šajā “skolā” gūto mācību tikai tā īsti novērtēju nākošajās darba vietās, kad dažādu darba dokumentu sastādīšana un noformēšana vairs nesagādāja nekādas grūtības. Varēju dot padomus arī kolēģiem.
…
Views: 297
