Sekoju līdzi jaunumiem no Krimas un aizdomājos par to, kas tad īsti ir karavīru zvērests. Cik cieši tas saista karavīru ar to valsti, kurai dots šis karavīra solījums „aizstāvēt līdz pēdējam”?
Katram notikumu pavērsienam starpvalstu attiecībās ir sava vēsture, kuru galvenajos vilcienos izlemj politiķi vai dažādu kustību un organizāciju līderi. Tomēr aiz visiem notikumiem stāv cilvēki. Pareizāk būtu teikt – simtiem un tūkstošiem cilvēku tiek tieši ierauti tādu notikumu virpulī, kad katram pašam jālemj par savu turpmāko attieksmi un rīcību, tajā skaitā karavīri.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties Ukrainas bruņotie spēki. Tie neveidojās tukšā vietā, bet gan uz bijušās Padomju Armijas pamatiem Ukrainas teritorijā. Tā bija pirmā reize, kad daudziem karavīriem vajadzēja izlemt, zem kuras valsts karogiem turpināt militāro dienestu.
Tagad pienākusi kārtējā reize pieņemt līdzīgu lēmumu. Ja var ticēt masu informācijas līdzekļiem, tad gandrīz puse Ukrainas bruņoto spēku personāla ne tikai vienkārši atstājusi militārās bāzes, bet piekritusi dienēt Krievijas bruņotajos spēkos.
Skatījos video sižetus par vairāku Ukrainas militāro bāzu ieņemšanu. Sākumā pārsteidza tas, ar kādu ārēju mieru, liekas pat vienaldzību, Ukrainas armijas vecākie virsnieki atstāja savu vienību teritoriju. Bet žurnālisti ir ļoti neatlaidīga sabiedrības daļa un prot izmānīt interesējošo informāciju.
Lai arī negribīgi, bet vairāki Ukrainas armijas virsnieki atzina, ka Krievijas bruņoto spēku pārstāvji viņiem apsolījuši saglabāt dienesta pakāpes un daļai – pat iepriekšējos amatus. Tad kāds tur vairs karavīra zvērests – tikai karoga un formas tērpa nomaiņa kā pirms nedaudz vairāk kā divdesmit gadiem. Paliek iepriekšējais darbs gan pašam, gan varbūt arī sievai. Arī bērni ies tajā pašā skolā, bet tagad tikai citā valstī. Ja vien tēvu nepārcels uz citu dienesta vietu kādā attālākā Krievijas nostūrī.
Negaidīts kontrasts bija redzams Ukrainas Jūras spēku akadēmijā. Tās teritorijā bija nostādīts ierindā akadēmijas personāls, ieskaitot cienījama vecuma virsniekus (laikam mācību spēki) un kursanti. Laikā, kad tika nolaists Ukrainas valsts karogs, militārais orķestris spēlēja Ukrainas himnu, kuru dziedāja daļa personāla. Bet paceļot Krievijas karogu, kad orķestris spēlēja Krievijas himnu, daļa kursantu ar apņēmību un mirdzošām acīm dziedāja Ukrainas himnu. Vismaz šāds protests.
Ir arī citi gadījumi, piemēram, tie Ukrainas Kara flotes desanta kuģa “Konstantīns Oļšanskis” jūrnieki, kuri nebija pametuši kuģi līdz pēdējam brīdim, sabojāja kuģa vadības ierīces un motoru tad, kad kuģi ieņēma krievu desantnieki.
25.marta dienas izskaņā Krievijas karavīru uzbrukumam pretojās pēdējais kuģis zem Ukrainas karoga – „Čerkassi”. Norobežotā akvatorijā tam uzbruka trīs krievu ātrlaivas un divi helikopteri, bet apkalpe nepadevās (nelietojot šaujamieročus) vairākas stundas, līdz vēlā vakarā apkalpe tika sagūstīta.
25.martā no Krimas izlauzās Ukrainas bruņoto spēku desantnieku rota. Tā pilnā apbruņojumā ar automašīnām virzījās uz Krimas pussalas – Ukrainas robežu un Krievijas karavīriem paziņoja, ka pretestības gadījumā lietos ieročus līdz pēdējai patronai. Uzvarēja veselais saprāts – Krievijas speciālo vienību karavīri izveidoja konvoju un pavadīja Ukrainas karavīrus bez incidentiem.
Tā nu man arī radās virsrakstā lasāmais jautājums par karavīra solījumu … līdz pēdējam.
26.marta rītā ir paziņots, ka no visiem 18 800 Krimā dienējošiem Ukrainas bruņoto spēku karavīriem vēlēšanos turpināt dienestu Ukrainas bruņotajos spēkos izteikuši tikai 4 300 militārpersonas, kuras tiks izvestas no Krimas teritorijas ar speciāliem vilcieniem.
Views: 44
