Izlasīju internetā, ka Cēsis 2016.gada 22.jūnijā notiks Cēsu kaujas rekonstrukcija, kurā piedalīsies vairāki desmiti entuziastu ģērbušies pagājušā gadsimta sākuma formas tērpos ar tā laika ieročiem. Tā kā līdz šim neko tādu tuvā klātienē nebiju redzējis, nolēmu aizbraukt.
Norādītajā demonstrējuma vietā graviņā pie Palasta ielas ierados vairāk kā stundu pirms plānotā pasākuma sākuma. Nelielajā laukumiņā izvietojušās vairākas vieglās automašīnas un mikroautobusi, starp kuriem pastaigājas dažādos formas tērpos ģērbti vīrieši. Daudziem no viņiem plecā šautenes. Pie viena autobusiņa vairāki vīri noliekušies pār leģendāro ložmetēju „Maksimu”. Nedzirdu, par ko tieši viņi runā, bet sejās manāma neviltota interese. Zem busiņa paceltām bagāžnieka durvīm divi vīri citu pēc citas ložmetēja lentā iespiež patronas.
Pamanu kāda latviešu karavīra smaidošo skatienu un sveicienu ar vieglu galvas mājienu. Liekas kaut kur agrāk redzēts, bet nevaru atcerēties – kad un kur tieši? Tādā situācijā parasti nogaidu, ļaujot cilvēkam pašam iepazīstināt ar sevi. Izrādās – viens no simtiem bijušiem audzēkņiem no profesionālās arodskolas laikiem. Apmaināmies ar pieklājības teikumiem un dodamies katras uz savu pusi.
Videokameras objektīvā cenšos noķert interesantus personāžus. Piemēram, kādu sirmu kungu vācu formā ar interesantu ķiveri, ar smailu tornīti virs galvas. Kungs pats cenšas ar savu fotoaparātu „nomedīt” citus pasākuma dalībniekus. Kāda sieviete darbojas ar profesionālo videokameru un viņai asistē kungs ar spalvainu mikrofonu garā kāta galā. Tā vien liekas, ka pašreiz visi sadalījušies trīs grupās – staigājoši dalībnieki, fotogrāfi – videomednieki un skatītāji. Pēdējo te vēl ir pavisam maz. Vairāk zēni, kuri cenšas nokļūt ieroču tuvumā.
Tad visu uzmanību pievērš spalgi, bieži pīkstieni. Uz stāvlaukumu atpakaļgaitā iegriežas liela armijas kravas mašīna ar kāpurķēžu kaujas mašīnu uz tā. Kravas mašīna apstājas. No tās uz aizmuguri bīdās kravas platforma ar uz tās nostiprināto bruņutehniku. Platforma lēni nolaižas uz zemes. Dažu minūšu laikā noņemti stiprinājumi un bruņotā mašīna atpakaļgaitā nobrauc no platformas. Uz tās fona steidzas fotografēties pasākuma dalībnieki dažādos formas tērpos. Pēc brīža tādā pašā ceļā tiek atvests un nokrauts vēl viena kāpurķēžu kaujas mašīna. Pakļaujoties regulētāju žestiem, abas kāpurķēžu kaujas mašīnas aizbrauc pļavas pretējā malā, lai sagaidītu savu kārtu dienas programmā.
Līdz kaujas rekonstrukcijas sākumam palikušas skaitītas minūtes. Uz trotuāra ielas malā un gravas nogāzē iekārtojušies skatītāji. Pasākuma dalībniekiem vēlreiz tiek dotas norādes, kur jāiet, kur jāguļ, kurp jāpārvietojas. Zem kupla koka zariem iekārtojas internacionāla ložmetēja apkalpe. Karavīriem ap roku lenta Latvijas un Igaunijas karogu krāsās. Vien savstarpēji sarunājas viņi krievu valodā. Uz izejas pozīcijām cauri graviņai aiziet arī „mūsējie” – ar Latvijas karogu pār plecu.
Pāri uzkalnam parādās karavīru ķēde vācu formas tērpos. Sākas savstarpēja apšaude un uzbrucēji sagulst zālē. Vienam no aizstāvju ložmetējiem kaut kāda ķibele – tas negrib un negrib šaut kārtām. Skatītājiem negaidīti ar lielu troksni no zemes izšaujas dūmu stabs, kas imitē artilērijas apšaudi. Tad vēl un vēl. Pa gaisu lido zeme, sodrēji un zāles smalkumi. Kā par nelaimi – sācis līt. Tādēļ viss tas, kas lido pa gaisu, stingri pielīp pie mitrajiem skatītāju matiem un apģērba. Pa to laiku aizstāvjiem nav laika salabot ložmetēju – pēc scenārija viņiem jāatkāpjas. Tas izskatās visai dabīgi, jo ložmetējs apgāžas un tiek pamests uzbrucēju kara laupījumam.
Uz uzkalna tagad iekārtojas „vācieši”. Izvieto ložmetējus, pielādē šautenes, par kaut ko savstarpēji sasaucas. Skatītāji pārrunā līdz šim redzēto, mēģina no sevis notraukt no gaisa nokritušos gružus un gaida notikumu turpinājumu. Netālu no manis kāda mamma saviem mazajiem dēliem pavisam vienkāršā veidā stāsta to, kādi braši karotāji bijuši latviešu karavīri.
Pāri graviņai nāk mūsējie. Vispirms neliela izlūkgrupa, kas tiek apšaudīta. Tad ar nelieliem pārskārējiem tuvojas pārējie. Atkal „šauj artilērija” un daļa lauka ietinas dūmos. Uzbrukums ir ātrs, uzkalna galā pat nonāk līdz nopietnai tuvcīņai, kurā divatā un trijatā uzklūp atsevišķiem pretinieku karavīriem. Kauja galā. Tās dalībnieki nostājas ierindā. Sejās sārtums, elpa strauja. Skaļruņos skan atbilstoša strēlnieku dziesma.
Turpinājumā tiek noņemta skatītājus norobežojošā (ierobežojošā) lenta un desmitiem skatītāju steidz pa nogāzi lejup, kur apskatei izvietota Nacionālo bruņoto spēku bruņutehnika, apvidus automobilis Hummer, Militārās policijas un Pašvaldības policiju operatīvās automašīnas. Interese par tehniku ir patiesi liela. Lielākie bērni paši rāpjas uz kaujas mašīnām, bet mazākos uzceļ karavīri vai vecāki. Vairāki bērni nopietni gatavojušies šim pasākumam – viņiem galvā velobraucēju aizsargķiveres. Pavisam droši. Mātes ar bērniem (darba diena, tēvi laikam darbā) sastājušās rindā pie bruņutransportiera atvērtajām durvīm gluži kā pie saldējuma kioska. Visiem sejās smaids, par spīti smalkajam lietum, kas nepārstāj. Jauka un izdevusies diena.
Views: 44
