Piektdienas rīts NBS štābā. Par spīti tam, ka darāmā nekad nav trūcis, daļa no manām domām aizskrējušas laikam pa priekšu – jau brīvdienās. Tomēr telefona zvana skaņas tās visas atsauc atpakaļ reālajā laikā. Paceļu klausuli – lietvede nodod ziņu, ka mani gribot redzēt departamenta priekšnieks.
Kamēr rokas meklē piezīmju bloku un pildspalvu lai pierakstītu jaunus norādījumus, galva automātiski pārcilā iespējamos izsaukuma iemeslus. Droši vien kāds dokuments gatavojams, kuru uz komandiera galda vajadzēja nolikt jau vakar. Visticamāk, ka nākošais termiņš – šīs dienas beigas vai pirmdienas rīts. Nāksies “iesvīst”, kā ne reizi vien jau ir bijis.
Ar domu jucekli galvā un pierakstu bloknotu rokā ieeju pa atvērtajām departamenta priekšnieka kabineta durvīm. Padodu “Labrīt”, bet tālāk ar runāšanu netieku. Pulkvedis ar roku norāda uz krēslu iepretim savam galdam: “Pagaidi sekundi, es tūlīt pabeigšu”.
Sēžu, gaidu. Protams, ka pagāja ne viena vien sekunde, kamēr priekšnieks ar sarauktām uzacīm izlasa vairākas lapas un kaut ko ar pildspalvu pielabo tekstā.
Pabeidzis darāmo viņš paceļ skatienu uz mani: “Lieta ir sekojoša. Šorīt parakstīja rīkojumu un es ar pirmdienu esmu atvaļinājumā. Tu paliec manā vietā. Ja kaut kas nav skaidrs – zvani. Saprati? “
Protams, ka sapratu. Priekšniecības rīkojums ir rīkojums un ko tur man vairāk iebilst. Tātad, dažas nedēļas man laiks skries ātrāk un nāks priekšā neprognozējami “risināmie jautājumi”.
Nojauta mani nepieviļ. Pirmo “risināmo jautājumu” man paziņo jau nākošās nedēļas pirmajās dienās. NBS komandieris uzdevis organizēt un vadīt ikgadējo NBS “pārskata” sanāksmi Ādažu bāzē. Atbildīgs mūsu departaments.
Taisām departamenta sapulci. Uzdevums nopietns. Tomēr sākumā vienprātīgi pieņemam kādu citu lēmumu – mūsu (departamenta) priekšnieka atvaļinājums ir svēta lieta. Viņu netraucējam un ar visu tiksim galā paši.
Top NBS komandiera pavēle – formāls dokuments par to, kas kuram jādara. Tomēr tas vēl negarantē, ka tā arī viss notiks. Tādēļ drošībai ķeramies arī pie citas, efektīvas metodes – pazīšanās un personīgie kontakti. Kolēģi atsaucīgi, gandrīz visur paziņas no mācībām akadēmijā vai dažādiem kursiem. Ātri vienojamies un sadalām darāmo. “Uz sevi” paņemu pasākuma dienas kārtības plānošanu. Tā kā pasākums notiek katru gadu, loģiski, ka sameklēju pērnā gada plānu. Attiecīgi piekoriģēju un nosūtu NBS komandierim saskaņošanai.
Dienu pirms pasākuma saņemu plānu atpakaļ ar lieliem labojumiem. Pamatā – visiem runātājiem saīsināts atvēlētais laiks. Tajā skaitā arī aizsardzības ministram Ģ.V.K. – uz pusi mazāk. Ātri sagatavoju plāna jauno versiju, iesniedzu to saskaņošanai un nosūtīšanai arī sanāksmes dalībniekiem.
Klāt pasākuma dienas rīts. Ar stipri paaugstinātu pulsu ierodos Ādažu bāzes klubā. Kolēģi malači – visu lieliski noorganizējuši, viss savās vietās. Ierodas sanāksmes dalībnieki un ieņem vietas zālē. Kā pieņemts tādos gadījumos – kā pēdējie ierodas aizsardzības ministrs un NBS komandieris. Un pasākums var “iet vaļā” pēc programmas.
Ha! Pēc programmas? Viens no pirmajiem runā ministrs Ģ.V.K. Ar šausmām konstatēju, ka viņa laiks “iztek”, bet viņš vēl runā un runā. Kā lai “apklusinu” ministru? Man tam dūšas nepietiek. Lai notiek kas notikdams. Ar bažām lūkojos uz pirmajā rindā sēdošo NBS komandieri. Spriežot pēc nemainīgi cietās sejas izteiksmes – pagaidām nekādas reakcijas.
Lai kaut kā saglābtu stipri iekavēto pasākuma gaitu, katram nākošajam runātājam patvaļīgi “atņemu” vēl pa kādai minūtei. Tas gan katastrofālo atpalikšanu no plāna daudz neietekmē.
Tagad gan NBS komandieris pa brīdim ieskatās kādā papīra lapā un viņa seja vairs nav “neitrāla”. Noteikti pamanījis novirzi no plāna un skaidrs, ka par to es pēc tam “dabūšu iekšā”.
Pienāk brīdis, kad dodu vārdu NBS komandierim. Tomēr pirms kāpšanas uz skatuves viņš ar pavisam pārsteigtu sejas izteiksmi pārmaiņus skatās te programmā, te uz pulksteni. Vēl kaut kas nogājis greizi? Ar tādu domu galvā sagaidu pasākuma beigas. Pasaku paldies kolēģiem par lieliski veiktu darbu , bet pats jau domāju, kad būs pirmās “atsauksmes” par izgāšanos.
Nākošajā rītā “caur” NBS štāba priekšnieku saņemu NBS komandiera pateicību par departamenta darbu organizējot un precīzi vadot pasākumu. Tā! Kas tad nu pa nakti mainījies?
Labi zinot, ka personīgi izgāzos “kā veca sēta”, lūdzu kolēģiem pa aplinkus privātiem ceļiem uzzināt, kāds ir NBS komandiera labvēlības patiesais iemesls.
Paiet laiks un viss top skaidrs. Vienkārši kāda cilvēka “cilvēciska kļūda” un NBS komandiera mapē nez kā nonācis un tur palicis pirmais, komandiera paša noraidītais, pasākuma programmas eksemplārs. Lai arī faktiski sanāksmē viss notika ar lielu kavēšanos, NBS komandierim vārds tika dots minūti minūtē saskaņā ar to plānu, kāds viņam bija rokās. Un tādu organizatoru un vadītāja precizitāti viņš arī attiecīgi novērtēja.
Kaut arī pavisam reti, tomēr arī tā dzīvē notiek.
P.S. Kā man “nāca ausīs” vēlāk, departamenta priekšniekam, kurš šo pasākumu bija vadījis kādu citu gadu, bez viņa līdzdalības saņemtā NBS komandiera pateicība “kodusi kaulā”.
…
Views: 140
