Necerēti silta septembra pirmā sestdiena. Tik silta, ka tādā grēks sēdēt mājās dzīvokļa četrās sienās. Domāts – darīts. Pirmais noteikti apmeklējamais “objekts” Dukāts konditoreja, kurā cep fantastiski garšīgus kārumus. Pircēju vēl maz, varbūt tādēļ arī pārdevējas šķiet mazāk kustīgas. Ja salīdzina ar citām dienām, kad divas klientu rindas aizlīkumo līdz pašām konditorejas ārdurvīm. Un bieži atrodas pa kādai kundzei gados, kura spraucas tuvāk vitrīnām, lai tikai posmotretj (paskatītos), kas nereti beidzas ar jautājumiem pārdevējai pāri vitrīnai un pirkumam maisiņā.
Pacietīgi stāvu pie vitrīnas un mācos no galvas savu “pirkumu sarakstu”. Pie manis pienāk kāds kungs tā starp piecdesmit un sešdesmit. Auguma parametros pavisam noteikti pusotras reizes pārspēj mani. Uzliek roku man uz pleca un kaut ko sāk stāstīt krievu valodā. Tā kā visa mana uzmanība līdz tam bija pievērsta bulciņām, viņa teiktais man palidoja “gar ausīm” un garām arī prātam.
Pamanījis manu neviltoto izbrīnu, kungs latviešu valodā ar akcentu atvainojās. Esot mani sajaucis ar savu kolēģi Vaļeru. Mēs esot tik līdzīgi kā dvīņi. Abi pasmējāmies, ka katram var tā gadīties. Tikmēr klāt arī mana kārta izteikt savas vēlmes kārumu pārdevējai.
Atceļā piestāju pie parka, kur todien notika rudens tirdziņš. Vairāk gan ziņkāres vadīts, jo iepriekšējās reizes parasti esmu pabraucis garām. Nav arī nekādas “degošas” vajadzības, vairāk tikai paskatīties ko pārdod un kas pārdod un pērk. Pārdod mājražotāji. Gan skaistas un gaumīgas lietas, gan arī … kā kādreiz teica – nopērc detaļu komplektu, mājās izjauc, kārtīgi sataisi un liec kopā. Tad kalpos pavisam noteikti.
Acīs iekrita ziedi. Gan atsevišķi, gan koši pušķi … no ziepēm. Nolēmu, ka pašreiz varu iztikt bez tiem. Bet acis pamieloju. Vienā laukuma stūrītī tukšums. Ir tirgotāji, bet nav pircēju. Jāpaskatās, ko tirgo tur. Piparkūkas. Protams, ne jau Ziemassvētku, bet pavisam citādas. Tomēr, iespējams, cilvēkiem savos prātos grūti salikt kopā – karstu, vēl vasarīgu dienu, ar piparkūkām.
Toties ap citu galdiņu visu laiku tāds neliels, bet dzīvelīgs sieviešu spiets. Rotaslietas. Pieļauju, ka pievelk ne tikai pārdošana izliktās rotas, bet arī pati pārdevēja. Ģērbusies viscaur melnā, gari melni mati. Dzīva seja, acis mirdz un stāja … iznesīga, stalta. Tā stāv un staigā dejotājas. Interesi rosinoša. Diemžēl arī rotas man šoreiz nevajag.
Sestdienas noslēdzošais pasākums – mūzikas “huligānu” Dagambas koncerts Dzintaru koncertzālē. Diena joprojām karsta. Kādu apģērbu izvēlēties? Prognoze sola lietu gan pirms, gan pēc koncerta. Drēbju skapja durvis plaši atvērtas. Pamazām sašaurinās kā “pieņemams” atlikto drēbju gabalu loks. Eh, izrādās, ka divas pogas jāpāršuj, bet tā nav liela problēma, adata un diegs labi pazīstami no piecpadsmit gadu vecuma, kad sāku dzīvot prom no vecākiem.
Dzintaros pat nemēģināju meklēt vietu automašīnai koncertzāles tuvumā. Nav nekādu problēmu pastaigāt kādu kilometru gan pirms, gan pēc koncerta. Vajag izlocīt kājas, jo kādu brīdi vajadzēs rāmi pasēdēt. Pirms koncerta vēl skatiens pludmalē – tur viss notiek. Ne tik daudz ūdenī, cik pastaigājoties un zvilnot smiltīs. Un kafejnīcas darbojas “uz pilnu klapi”. Varbūt daļu potenciālo atpūtnieku atturēja fakts, ka no Jūrmalas uz austrumu pusi dienā lija lietus. Reizēm grūti noticēt, ka, ja aiz loga līst, tad netālu var būt vieta, kur saule “ripo” pa pludmali.
Blakus koncertzālei iekārtojos uz soliņa un no kabatas izvelku telefonu. Interesē ziņa, kā risinās basketbola spēle starp Latvijas un Lietuvas izlasēm. Noskatījos lielāko daļu no spēles pirmās ceturtdaļas. Redzētais neviesa optimismu. Kā izrādījās, tad tā arī bija. Laiks ieņemt vietu koncertzālē. Tur, kaut arī tikai jumts virs galvas, karsts. Apkārtējos kokos nekustēja ne lapiņa. Bez vēja pūsmas. Tomēr visu uzmanību paņēma mūzika kas brāzās pāri un starp klausītajiem kā trakojoša jūra.
Pēc koncerta, saplūstot kopā ar citiem klausītājiem, līdz manām ausīm nonāca apkārtējo sarunu fragmenti. Par visu ko. Ieskaitot koncerta iespaidus. Kāda sieviete teica, ka viņai personīgi licies, ka “metāla” bijis pārāk daudz. Bet kvalitāte … tur neko nevar iebilst. Tā tomēr ir Dagamba.
Atcerējos, ka, pirms vairākiem gadiem es domāju tieši tāpat. Pēc tam, kad Dagambas koncertu Dzintaru koncertzālē klātienē biju noklausījies pirmo reizi. Tad teicu arī to, ka Dagamba man pietiks ilgākam laikam. Kas to deva! Pēc pusgada klausījos Dagambu arēnā RĪGA. Tad vasaras beigās vēl Dzintaros. Un tagad atkal Dzintaros. Jau ceturto reizi. Nākošgad Dagamba atkal spēlēšot Arēnā. Hmmm, apdomas vērts pasākums.
Vairākas reizes pieminēju lietu. Tas nekur nepazuda. Kolīdz biju iekārtojies automašīnā un gabaliņu pabraucis virzienā uz mājām, tas bija klāt. Spēcīgi. Tomēr saudzējoši, jo beidzās dažās minūtes pirms ieripināju mājas pagalmā. Joprojām tveicīgi … kaut septembra nakts.
…
