Naktī aiz loga skaļi uzvedās pērkona negaiss, bet no rīta par to vairs liecināja dažāda lieluma peļķes katrā asfalta padziļinājumā. Spoža saule un gandrīz bezvējš. Skaistas vasaras dienas ievads, kurā labprāt atpūstos, ne strādātu. Tomēr, kas jādara, tas jādara. Apstaigāju mācību automašīnu “bulku vāģi” (bija padomju laikos tāds Moskvičs – ar visai šauru kabīni divām personām un kravas nodalījumu aiz tās), paskatījos vai “viss vietā” un sāku gaidīt apmācāmo. Tur jau viņa nāca. Jauna, gaiši smaidoša sieviete cieši piegulošā, vasarīgā blūzītē un šauriem svārciņiem. Gluži kā uz diskotēku. Labi, ka kājās vismaz pedāļu spiešanai piemērotas sporta čībiņas.
Iekārtojāmies katrs savā vietā, viņa pie stūres, bet es blakus sēdeklī pie “rezerves” pedāļiem. Braukšanas nodarbības parasti sāku ar grūtāko daļu – braukšanu intensīvākā satiksmē apdzīvotās vietās. Kamēr apmācamajiem vēl noturīga spēja koncentrēties un sadalīt uzmanību visos vajadzīgajos virzienos. Citam agrāk, citam vēlāk, tomēr iestājas atslābums un tad braukšana pa ielām kļūst par tukšu laika “nosišanu”. Tad mainām “dekorācijas” uz ceļiem ar mazāk intensīvu satiksmi vai pat bez satiksmes (gandrīz) – lauku vai meža ceļi.
Tā darījām arī tajā rītā. Pilsētas ielas nomainījām vispirms pret grants ceļu cauri mežam, pēc tam – pa līkumotu un paugurainu lauku ceļu starp atsevišķām viensētām. Pēc nakts lietus uz ceļa vietām izveidojušās lielas peļķes, bet sarkanā māla joslas bija slidenas un automašīna ne vienmēr virzījās tieši tur, kur gribētos. Jaunās sievietes seja piesārta un uz pieres parādījās sviedru lāsītes, skatiens atkal bija koncentrēts uz priekšu. Ko biju vēlējies panākt.
Lietus uz ceļa bija atstājis ne tikai peļķes, bet vietām arī izskalojis “grāvīšus” garenvirzienā, kas vieglai automašīnai varēja būt īpaši bīstami. Ja iekritīs kādā no tiem, bez citu palīdzības tālāk netikt. Un tā arī notika vienā ceļa līkumā. Automašīna paslīdēja uz labo pusi, nedaudz savērās un apstājās. Motors noslāpa. Sieviete satraukusies paskatījās uz mani – ko nu? Nomierināju viņu, ak nekas traks nav noticis, tā gadās. Tagad tikai pašiem jāmēģina tikt laukā no šīs situācijas.
Tikai kā to izdarīt? Viņai nepietiktu prasmes prātīgi rīkoties ar pedāļiem un stūri. Arī viņas satraukums dara savu. Man pašam jāsēžas pie stūres. Pavilku automašīnas durvju “kloķi”, bet tās atvērās vien plaukstas platumā, jo tajā vietā ceļa mala augstāka par brauktuvi. Kā dažviet tādos mazos lauku ceļos. Teicu, ka abiem būs jākāpj pa kreisās puses durvīm … bet aiz tās liela un nenosakāma dziļuma māla krāsas ūdens peļķe. Piedāvāju sausāko variantu, mēģināt samainīties tepat, automašīnas kabīnē. Viņa piekrita.
Kabīne šaura. Lai es varētu nonākt vadītāja vietā pie stūres, viņai vispirms jātiek laukā no vadītāja vietas. Vienkāršāk sakot – mums jāsamainās šaurajā kabīnē. To varētu izdarīt vienīgi abiem vienlaikus mainot “puses”. Tā arī norunājām. Bet situācija visai tāda … neparasta. Varētu pat teikt – kutelīga.
Kā to izdarīt, jo viņas apģērbs nepavisam nebija piemērots šādai situācijai. Īss un piegulošs. Viņa nedaudz pavilka savu šauro svārku malu uz augšu, lai savu labo kāju pāri “ātrumkloķim” pārliktu kabīnes labajā pusē. Tad ar kreiso roku atbalstījusies pret stūri, bet ar labo pret priekšējo paneli pie loga, pati, pieliekusies iespējai tuvāk vējstiklam, virzījās uz kabīnes labo pusi. Man nekas cits neatlika, kā ar rokām viņu atbalstīt no mugurpuses un pašam kreiso kāju tikmēr pārlikt kabīnes kreisajā pusē. Tā kā labajā pusē vairāk vietas lai mainītos, vienā brīdī tur atradāmies abi.
Ar abām rokām turēju viņas vidukli sev priekšā un redzēju, ka blūzīte pamazām slīd laukā no svārciņiem. Galvā šaudījās doma – ko darīt? Atbrīvot tvērienu? Iekritīs man klēpī un vēl nodomās kaut ko par seksuālo uzmākšanos. Satvert ciešāk? Tā varētu būt laba doma, jo, iespējams, samainīsimies vietām ātrāk nekā blūzīte pavisam izslīdēs no svārkiem.
Turpinot viņu turēt, ar rāvienu tiku pāri “ātrumkloķim” un iesēdos vadītāja pusē pie stūres. Vēl tikai atlika tur “ielocīt” arī savu labo kāju. Tikmēr viņa jau bija iekārtojusies labajā pusē. Tā nu mēs tur sēdējām, katrs savā pusē, drusku piesarkuši no šādas iepriekš neparedzētas vingrošanas.
Jāsāk rīkoties. Iedarbināju motoru un pamēģināju braukt virzienā uz priekšu. Nekas nesanāca, jo sāka “spolēt” viens no aizmugurējiem riteņiem. Nedrīkst “ierakties”, tad tikai traktors varētu mūs glābt. Kur to atradīs uz tukša lauku ceļa (tad arī mobilo sakaru nebija katram kabatā)? Uzmanīgi pamēģināju braukt atpakaļ. Automašīna “padevās” dažus sprīžus un tad “atmetās” pret kaut ko neredzamu. Bet tas jau ir cerīgi. Atkal uz priekšu tos pašus sprīžus un atpakaļ. Bet jau tālāk. Vēl un vēl … līdz zem riteņiem atkal bija “stingrs pamats”.
Sieviete visu laiku klusējot bija vērojusi manu darbošanos. Ieskatījos viņas sejā un sapratu, ka tai dienai viņai piedzīvojumu pietiks. Viņa piekrita un palika sēžot labās puses sēdeklī, bet es stūrēju automašīnu uz mājām. Piebildīšu, ka, kad pienāca eksāmena diena, braukšanas pārbaudījumu viņa nokārtoja ar “pirmo piegājienu”, bez kļūdām. Un ārēji nemaz neizskatījās uztraukusies.
