Internetā lasīju darba piedāvājumu auto vadīšanas apmācības instruktoram. Iespējamais atalgojums bija norādīts ar trijām nullēm. Sekojošajos komentāros kāds kungs sašutis vaicāja, ar ko auto vadīšanas instruktora darbs ir atbildīgāks vai grūtāks nekā D kategorijas autobusa vadītājam, ja tiek piedāvāta tāda alga.
Parasti jau līdzīgus komentārus izlasu, “pieņemu zināšanai” un “laižu gar ausīm”. Tomēr šoreiz man ir ko teikt. Nekad neesmu bijis D kategorijas autobusa šoferis, tomēr auto vadīšanas instruktora “maizi” pārzinu, jo kādus septiņpadsmit gadus ikdienā apmācīju nākošos B, C un CE kategorijas auto braucējus.
Manuprāt, pirmā un lielākā atšķirība ir tā, ka jebkurš auto vadītājs ar katru darba dienu, ar katru nobraukto kilometru krāj un pilnveido savas vadīšanas iemaņas, līdz ar laiku profesionāļiem tās “darbojas” automātiski, gandrīz vai instinktu līmenī. Atliek vien vērot un vērtēt konkrēto situāciju uz ceļa un tai atbilstoši rīkoties.
Protams, tas nemazina atbildību par transporta līdzekli un tajā esošo kravu. Autobusa gadījumā – pasažieriem, kuru drošība un dzīvība ir autobusa vadītāja atbildība. Tomēr te piebildīšu, ka autobusa vadīšanu neietekmē ne pasažieru dzimums, vecums, izglītība, nogurums vai emocionālais stāvoklis.
Savukārt auto vadīšanas instruktoram jāpiedalās satiksmē ar transporta līdzekli, kuram pie stūres ir pavisam nepazīstams cilvēks ar ļoti minimālām vadīšanas iemaņām, nezinot, kā tas reaģēs dažādās satiksmes situācijās. Faktiski auto vadīšanas instruktors strādā “pa diviem”- vēro satiksmes situāciju uz ceļa un pēc dažādām pazīmēm mēģina prognozēt pie auto stūres esošā apmācāmā rīcību. Ja nepieciešams, dod vajadzīgās norādes vai galējā situācijā pat praktiski iejaucas auto vadīšanā.
Tas tikai tā, no malas skatoties, šķiet, ka instruktors to vien dara, kā atgāzies vadītāja blakus sēdeklī relaksēti vēro notiekošo aiz auto logiem. Reāli visu laiku “iekšā” ir mazāks vai lielāks stresiņš, ko pieredzējuši instruktori parasti uz āru neizrāda. Tas “nāk ārā” vēlāk, citā vietā un uz citiem cilvēkiem. Saviem apkārtējiem, kuri to pavisam nav pelnījuši.
Katrā ziņā daudz vieglāk ir pašam sēdēt pie auto stūres katru dienu stundām ilgi, nekā pacietīgi (pacietīgi un iecietīgi !!!), soli pa solim kādam citam iemācīt auto vadīšanai nepieciešamās minimālās prasmes. Es domāju, ka tam arī ir vajadzīgs atbilstošs atalgojums. Un arī jābūt kādai īpašai patikai to darīt.
Uzrakstīju šo īso, vienkāršo profesionāla šofera un auto vadīšanas instruktora darbu salīdzinājumu un nolēmu arī turpmāk padalīties ar savu pieredzi, konkrētiem interesantiem gadījumiem, kādus piedzīvoju savā instruktora darbā. Tā kā gaidiet turpinājumus rakstu kategorijā “Instruktora piedzīvojumi”.
