Reiz kā spēriens no zila gaisa manī pamodās ideja sameklēt to, kas būtu atrodams no mana tēva tēva veidotās mājsaimniecības – Austriņi, Pāles pagastā, Ārciema pusē. Atceros vien to, ka Austriņos esmu bijis kaut kad agrā bērnībā. Uz Austriņiem vajadzēja doties cauri mežam un tad pagalma labajā pusē bija dzīvojamā māja, bet pretējā – saimniecības ēka. Netālu no mājas, aiz ābeļdārza, Lūdiņupīte. Tāpat zināju to, ka šis ceļš sākās pie mājām Malējkalni.

Tā nu vispirms veici sagatavošanos – pētīju internetā pieejamo karti, kurā skaidri bija ceļš uz meklējamo mājsaimniecību ar visiem līkumiem mežā, stigu un grāvi. Vajadzīgo kartes daļu izdrukāju pat uz papīra.

Par brauciena dienu izvēlējos gada priekšpēdējo dienu – 30.decembri. Rīts atnāca ar minimālu salu, mākoņiem, nelielu vēju un plānu sniega kārtiņu uz zemes. Automašīnu atstāju vietā, kur kādreiz bijuši Malējkalni. Tagad tur pavisam tukša vieta. Absolūti nekā.

Lūdiņu mājas atliekas

Pa labi saskatāmu un tehnikas izvagoto ceļu devos meža virzienā. Zem sniega varēja sajust, ka vietām zeme pat nebija sasalusi, jo dažviet sniegā iespiestajā pēdā iesūcās brūns ūdens. Tātad – uz peļķēm, kuras ceļā netrūka, kāpt nebija prāta darbs.

Kad gabaliņu nogāju pa ceļu mežā, mani gaidīja liela vilšanās. Vieta, kur ceļam vajadzēja nogriezties pa labi, bija aizaugusi ar krūmiem un vidēji lieliem kokiem. Nekādu ceļa pazīmju. Nolēmu iet tālāk pa iebraukto ceļa vietu.

Līkumoju ceļam līdzi pa mežu un krūmāju, līdz nonācu klajuma malā. Tā labajā pusē uzkalns ar veciem, biezu ķērpju kārtu klātiem augļu kokiem. Gandrīz paša uzkalna galā nopietna mūsdienu būve – mednieku tornis.

Mednieku tornis Lūdiņos

Iespraucos starp vecajiem augļu kokiem un ieraudzīju guļbūves paliekas. Liekas, mājas stūri. Ejot tālāk uzdūros pamatīgiem akmens mūra pamatiem. Acīm redzot te bijusi saimniecības ēka. Man jau bija skaidrs, ka atrastie meklētie tēva tēva māju Austriņi, jo gan saimniecības ēka, gan dzīvojamā māja atrodas tur, kā es atceros no bērnības. Tikai nekur neredzēju pagrabu, kas esot arī bijis tepat kaut kur.

Pārbraucis mājās par atradumu priecīgs uzrakstīju e-pastā Ārciema puses vēstures zinātājai Sivijai R. Viņas atbilde mani sašāva – atrastā mājsaimniecība neesot Austriņi, bet gan kaimiņu mājas Lūdiņi. Uz Austriņiem ceļš ejot tagad pavisam pa citu vietu. Par to biju piemirsis pavaicāt iepriekš.

Lūdiņu mājas dārzs

Nākošās ekspedīcijas datumu plānoju divas nedēļas vēlāk, janvāra vidū. Šoreiz meklēšanā pieteicās brīvprātīgs palīgs, lai tik ļaujot brist pa kārtīgu, tīru sniegu. Pa priekšu. Man nebija iebildumu.

Nolūkotā diena atnāca ar mākoņiem, bez vēja. Bet sniega bija jau daudz, daudz vairāk nekā iepriekšējā reizē. Automašīnu atstāju plašas, piesnigušas meža stigas galā. Redzējām, ka neesam pirmie gājēji pēc nesen uzkritušā sniega. Skaidri varēja redzēt lielu apavu pēdu rindu ar īpatnējiem pazoļu nospiedumiem. Vai vēl kāds būtu meklējis Austriņus?

Meklējot pēdas Lūdiņupes sniegotos krastos

Soļošana pa irdeno, kaut arī dziļo sniegu notika raitā solī. Īpaši man, pa jau iemītu taku. Tikai taisni vien gar lielas kailcirtes malu līdz nonācām pie grāvja ar tumšu, neaizsaluša ūdens straumi. Te pēdas sadalījās pa kreisi un pa labi. Uz kreiso pusi tās veda  iekšā piesnigušajā krūmājā, bet no labās puses tās atriezās pāri nelīdzenam, arī piesnigušam, laukam. Nolēmām iet pēdu virzienā.

Kad kādu laiku bijām sparīgi minuši dziļo sniegu, nonācām jau man zināma vietā – pie Lūdiņu mājvietas. Tomēr iemītās lielās pēdas te neapstājās un mūs vedināja sekot uz to pusi, kur teorētiski vajadzētu būt Lūdiņupītei. Tā arī bija. Pēc īsa gājiena nonācām upītes krastā. To gan par upīti varētu saukt nosacīti. Kā jau bija pieņemts padomju laikā – upītes daudzviet tika pielabotas ar ekskavatoru.   

Cauri kokiem redzama Austriņu māja

Liekas, ka pēdas bija atstājis mednieks. Pie katrām zvēru pēdām tas metis likumu gan dziļāk mežā, gan arī līdz pašai upītei, kur zvērs bridis pāri ielaužot ledu, vai arī pārkļuvis pāri sausām kājām. Atmetām šos līkumus uz sāniem un turpinājām iet gar upītes krastu.

Šķērsojot kādu īpaši nelīdzenu klajumu, starp sniegotiem koku zariem pamanījām tādu kā ēkas jumta daļu. Pieejot tuvāk redzējām vēl stingru būvi, tādu kā pirtiņu. Paskatījos apkārt, bet nekur neredzēju pārējās ēkas. Vien piesnidzis augļu dārzs. Lienot cauri piesnigušiem zariem, ieraudzīju arī dzīvojamo māju. To, kas no tās bija palicis. Sienas vēl turējās, bet jumts daļēji iegāzies.

Austriņi

Vai šie beidzot bija meklētie Austriņi? Nesapriecājos, jo nekur neredzēju Silvijas R. pieminēto īpaši lielo pagrabu. Viņa pat bija atsūtījusi šī pagraba foto, no iekšpuses. Bet pašu pagrabu nekur neredzēju.  

Lielākā no pagraba telpām Austriņos

Pagāju nedaudz sāns, tuvāk krustu šķērsu sakritušiem lieliem koku stumbriem un zem tiem pamanīju kāpnes un ieejas durvis pagrabā. Nokāpu lejā un ieslēdzu elektrisko lukturīti – patiesi, trīs plašas, betonētas pagraba telpas. Vienā no tām griestos iebetonēti āķi, uz kuriem kaut ko varētu uzkārt un droši glabāt.

Kamēr aplūkoju dzīvojamo māju un meklēju pagrabu, dārza malā uz apsniguša, horizontāla koka stumbra bija sagatavots tējas galds. Pēc tādas sniega brišanas – īsti laikā.

Bija pienācis laiks meklēt atpakaļceļu. Raugoties no pagalma puses likās, ka starp kokiem varētu būt tāda kā ceļvieta. Tomēr nolēmām neriskēt, jo kaut kā vajadzēs tikt pāri tam grāvim ar straujo ūdeni. Tādēļ sekojām jau zināmajām mednieka dziļajām pēdām.

Izmetot līkumu pa krūmiem un citu nelīdzenu klajumu, nonācām vietā, kur redzējām jau savas pēdas. Tagad, nākot no citas puses, grāvī, vien dažus centimetrus virs ūdens, bet zem sniega, ieraudzījām veca tilta paliekas. Ar kājām jau nu pavisam droši tam tiktu pāri, ja vien to redzētu jau sākumā. Tomēr tad izpaliktu vairāku kilometru garā pastaiga svaigā gaisā pa baltu, īstu sniegu. Vai tā būti bijis labāk?

Austriņi

Atgriežoties pie auto vaigi sārti, manu bikšu gali sasaluši, ka divas smagas ledus caurules. Bet gandarījums gan par atrasto mājsaimniecību Austriņi, gan par jauko pastaigu. 

Views: 68

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail
One thought on “Tēva tēva mājas Austriņi meklējot”
  1. Labvakar, vai var pievienoties, savu saknnu mekleesanai, kopaa ar jums. Zinu, ka radi ir Ārciema puseee,. vienreiz beerniibaaa biju uz turieni aizvesta. Atceros daarza lapeni, bet neko daudz vairāk. vecmaate Luucija dzimusi Sarma un vecteevs Arnolds Pikssens dziivoja Puikulee.

Comments are closed.