Cik vien atceros, tad no tā brīža, kad ieguvu šofera tiesības, man vienmēr ir paticis braukt ar auto. Kā pats mēdzu jokot – variet man nedot ēst, bet ļaujiet braukt ar auto. Reizēm tikai viens jautājums – kur braukt šoreiz?
Šoreiz nolēmu braukt uz Ventspili. Skatījos laika prognozē, ka jūras piekrastē sola stipru vēju, tātad būs ko fotografēt un filmēt, kā arī gribu redzēt, kā izskatās Ventspils centrs satumstot.
Tā kā daļas no plānotās programmas īstenojama dienas beigās, tad no rīta nesteidzoties pabeidzu sagatavošanās darbus – uzlādēt foto un videokameras un devos ceļā.
Laiks laukā, kā mēdz teikt, tā “ap nulli”. Saule mijas ar retiem mākoņiem, kurus ātri dzen brāzmains vējš. Lauki gandrīz bez sniega. Tas palicies vien dziļāku grāvju nogāzēs un šur tur ēnas pusē mežmalā. Lieliska braukšana.
Kaut gan tā sajūta maldīga. Lai arī Ventspils šosejas asfalts šķietami sauss, ceļa līkumā pie Ozolpils auto panelī iedegas lampiņa – Nomet gāzi! Riteņi izslīd! Neiebilstu. Uz ceļa neredzama plāna ledus kārtiņa. Atlaižu pedāli. Gabalu tālāk vairs nekādu problēmu. Baudu braucienu.
Vairs nebija tālu līdz pagriezienam uz Talsiem, pie Strazdes, visi lauki apsniguši balti. Man likās nedaudz dīvaini, jo braucu uz jūras pusi, kur, kā parasti saka, esot siltāks nekā citviet. Tomēr pie sevis priecājos par ziemas skatiem abpus ceļam.
Klāt Ugāle. Sniegu daudz vairāk. Uz ceļa gar Puzes ezeru sniegs iebraukts un jau veido slidena ledus kārtu. Pārmaiņus ar irdenu sniegu. Autovadītāji saprot ceļa stāvokļa bīstamību un ievērojami samazina ātrumu. Pietuvojos priekšā braucošai kravas automašīnai – fūrei. Nolemju, ka garām tai nebraukšu. Labāk drošāk nekā riskēt. Klausos RadioFM un ieturu distanci, lai fūre “nepiemet” mana auto logus ar sālsūdeni un slapjo sniegu.
Pirms Ventspils nogriezos pa labi uz Kolkas ceļa. Tur mežā, ceļa malā ierīkota jauka stāvvieta. Var piestāt, “izlocīt kājas”, iedzert kafiju. Man pa priekšu brauca sniega tīrītājs – sāls kaisītājs. Izrādās, ka te sniega tik daudz, ka nemaz nebija iespējams nobraukt no ceļa stāvvietā. Priekšā augsts un biezs sniega valnis. Nācās turpināt ceļu līdz pirmajai plānotajai pieturvietai – Staldzenes stāvkrastam.
Staldzenes stāvkrasts ir tāda īpaša vieta, kurā atrodoties tā vien liekas, ka ieplūst jauna, spēcīga enerģija. Nemāku pateikt, kas tieši piesaista tai vietai, bet tur apstājos ik reizi, kad esmu Ventspils pusē.
Šoreiz bija savādāk. Nekad iepriekš neesmu tur bijis, kad no jūras pūš tik stiprs un auksts vējš. Sniega vērpetes skrēja paralēli zemes virsmai kā ātras čūskas. Koka taka atdūrās platformā ar margām jau gabaliņu pirms pašas krasta kraujas. Kāpņu lejā uz pludmali tālāk vairs nebija. Gribēju vienlaikus skatīt gan spēcīgos viļņus ar putu virsotnēm, gan arī pašu pludmali, tādēļ pagāju garām platformai. Iespaidīgi.
Atgriezos automašīnu stāvvietā un pagāju nedaudz uz pretējo pusi. Izrādās, ka tagad tur , gravā izveidota koka taka un kāpnes lejā uz pludmali. Uz nelielas platformas arī sols. Blakus esošās ēkas un gravas krasts pasargāja pat no todien visuresošā spēcīgā un aukstā vēja. Lejā, līdz pludmalei gan netiku, jo viļņi gandrīz bez pārtraukuma skalojās gar kāpņu apakšējo galu. Labi, lai paliek. Citreiz.
Nākošais “plāna punkts” – Ventas ietekas Dienvidu mols. Auto stāvvietā mola galā nevienas automašīnas. Virzienā uz molu sniegā bija redzamas vien dažu cilvēku pēdas. Tikai līdz “zilajai govij”. Tālāk es tajā dienā biju “pirmatklājējs”.
Pirmo reizi atrados uz mola tad, kad spēcīgais vējš pūš no ziemeļiem. Līdz ar to izpalika cerētie foto un videoskati dienvidu mola galā. To vietā ilgi stāvēju, filmēju un vienkārši skatījos uz ziemeļu molu. Kā pret to sitās spēcīgie viļņi, ūdens reizēm uzlidoja pat augstāk par bāku un tad sadalījās neskaitāmos pilienos. Redzētais mani tik ļoti iespaidoja, ka zuda laika izjūta. Biju nostāvējis uz mola vairāk par stundu.
Nākošais pieturas punkts – Ventspils vecpilsēta. To pārstaigāju pat divreiz. Vispirms pie “normālas” dienas gaismas un pēc tam vēlāk – kad saule jau bija norietējusi un ielās iedegās apgaismojums. Sākumā gan uznāca vairāki sniega “brāzieni” gan Tirgus laukumā, gan krastmalā. Bet visvairāk man patika Rātslaukums. Tādēļ arī tas tika fotografēts un filmēts no vairākām pusēm. No kaut kurienes plūda klusas, skaistas mūzikas skaņas.
Vērojot gaismas maiņas ielās, nonācu līdz koncertzālei “Latvija” un tai blakus uzstādītajam flīģelim. Domāju, tā vien tāda interesanta gaismas instalācija. Izrādījās – nē, uz tā varēja arī spēlēt, ko darīja kāda sieviete, pakāpusies uz paaugstinājuma.
Dienvidu pusē virs koncertzāles izklīda mākoņi un bija redzamas zvaigznes ar mēness sirpi. Bet pretējā pusē – tumši zili, apaļīgi mākoņu kalni. Dažiem no tiem gaišākas kontūras, gluži kā speciāli iezīmētas.
Ar tādu, gandrīz vai pasakainu noskaņu tajā vakarā arī beidzu savu pastaigu pa Ventspili. Piebildīšu, ka atceļā tūlīt aiz Ventspils pilsētas robežas sagaidīja un kādus 20 kilometrus mani pavadīja spēcīgs sniegputenis. Ziema taču.
Views: 89
