Man ir tāda kā sava veida tradīcija – pirms Ziemassvētkiem doties uz savu dzimto pusi Limbažu novadā, lai iedegtu sveces un uzliktu kādu rotājumu uz vecāku kapiem. Šis gads nebija izņēmums. Iepriekš iegādājies visu nepieciešamo, izvēlējos noteiktu dienu un devos ceļā.
Manis izvēlētā diena sakrita ar šīs ziemas “otro atnākšanu”. Jau braucot cauri Jūrmalai, vairāk tās “Rīgas galā”, ielas brauktuvi klāja plāna, irdena sniega kārta un gājēju ietves skaidri iezīmēja no tām notīrītā sniega vaļņi. Arī uz autoceļa no Jūrmalas uz Rīgu automašīnu satiksme bija daudz lēnāka, es pat teiktu, ka piesardzīgāka, nekā citos darbdienas rītos. Tomēr nekas neliecināja par to pārsteigumu, kāds mani sagaidīja Rīgas ielās.
Automašīnu “korķis” mani sagaidīja jau pie uzbrauktuves uz Kalnciema tilta. Riepas pacietīgi mala sniega un sāls maisījumu un visi draudzīgā bariņā pacietīgi virzījāmies uz centra pusi. Prātā gan pārcilāju lielākos krustojumus – no kuras Kalnciem ielas braukšanas joslas vairāk auto parasti nogriežas nekā tajā iebrauc. Varbūt jāpamaina josla? Tomēr, redzot, ka abās joslās bez būtiskas starpības, to domu atmetu. Pagriezu nedaudz skaļāk radio ar Ziemassvētku dziesmām un plūdu līdzi straumei.
Redzamais bija pilnīgs pretstats iepriekšējam vakaram, kad Rīgas ielas bija bez sniega un sausa. Braukt varēja gluži “kā vasarā”.
Tikpat pacietīgi un nesteidzīgi tiku cauri Rīgas centram, līdz Gaisa tiltam un pat uzmanīgi “pārslidinājos” tā slapjajiem bruģakmeņiem līdz vietai, kur Brīvības iela pārtop par Brīvības gatvi. Un te nu man tapa skaidrs, ka arī Rīga dalās “savās republikās”, vai kā tagad saka – apkaimēs.
Kā gan tas var būt, ka valsts galvaspilsētas galveno (centrālo) ielu gaišā dienas laikā (ne naktī vai putenī) līdz pat Juglai klāj vienkāršs, tīrs (nenotīrīts), bet grubuļaini piebraukts sniegs. Bez sāls vai smilti kaut “vienā acī”.
Iela izskatījās tieši tāda, kādi bija lauku ceļi manā bērnībā – maztīrīti, ar piebrauktu sniegu un nekaisīti. Visa drošība bija atkarīga no šoferu meistarības. Arī šoreiz. Visi brauca patiesi prātīgi. Paldies par bērnības atmiņām Rīgas vidū. Paskatījos pulkstenī – tikšana cauri Rīgai bija aizņēmusi aptuveni stundu vairāk nekā normālākos braukšanas apstākļos.
Ja vien iespējams, savu braucienu maršrutā iekļauju skaista un interesantas vietas. Tādēļ drīz vien aiz Rīgas robežas no Vidzemes šosejas nogriežos virzienā uz Salacgrīvu. Un kā gan “neiemest aci” tādā skaistā pilsētā kā Saulkrasti? Kaut vai tikai pa braucoša auto logu pavērot ne tikai dabu, bet arī svētku rotājumus publiskās vietās un pie mājām.
Laika apstākļi lieliski. Pa kreisi, virs līča tumši un pūkaini mākoņi. Aiz muguras spoža saule. Asfalts sauss, tīrs. Zemi klāj pavisam plāna sniega kārtiņa. Saulkrastos redzami vien nedaudz gājēju. Un vēl mazāk automašīnu. Pārējās, droši vien, uz apkārtceļa.
Spogulī redzu vienu no retajām automašīnām, kas seko man jau kādu brīdi. Tad, kad iebraucam lēnajā posmā (ar zīmi līdz 30 kmh), kur pat apdzīt nedrīkst, aizmugurē braucošajam apnika. Tas iespieda “gāzi grīdā” un ar melni kūpošu izpūtēju palidoja man garām, lai … pēc daždesmit metriem nogrieztos pa labi šķērsielā. Gluži kā gribēdams man dot zīmi – tā, lūk, jābrauc Saulkrastos. Es gan parasti uz tādām zīmēm “nepavelkos” līdz. Arī ne šoreiz.
Ceļš līdz Salacgrīvai gandrīz tukšs. Vien pa retam kāda “fūre” ar ārzemju numuriem. Reizēm nebija redzama pat neviena automašīna cik vien skats sniedza uz priekšu un atpakaļ. Tikai iepriekš virs jūras redzētā mākoņu mala jau pārvilkusies arī virs šosejas. Brīžiem krīt lielas sniega pārslas. Bet ne tik lielā skaitā, lai ietekmētu braukšanu.
Klāt jau Salacgrīva. Vēders prasa savu tiesu. Ja tas nav izlepis, tad piemērota vieta maltītei ir veikala “TOP” galā stiklos tērptajai “Pasēdnīcai”. Nav īpaši jāmeklē. Ērta piebraukšana un plaša stāvvieta turpat blakus galdiņam.
Piesedzies ar sejas masku dodos iekšā. Aiz letes neviena nav. Tikmēr ar acīm pārskrienu ar roku krītā rakstītajai ēdienkartei pie sienas. Daudz kas izdzēsts, bet izvēle pietiekoša. Tikmēr no blakus telpas iznāk darbiniece ar melnu sejas masku un kontrastējošiem gaišiem matiem un pozitīvi mirdzošām acīm.
Vai es esot izvēlējies, ko ēdīšu? Atbildēju, ka sākšu ar kefīru. Vai es ņemšot līdzi, vai arī ēdīšot uz vietas? Protams, ka uz vietas. Tad viņa sākšot ar to, ka gribot redzēt manu sertifikātu un personības dokumentu. Nav problēmu, lūk, te tie ir!
Ja reiz esmu Salacgrīvā, tas ierasta vieta – Salacas upes labais krasts, pie Brīvā Viļņa. Patīkami, ka šī vieta ar katru reizi, kad te ierodos, ir aizvien vairāk sakopta un labiekārtota. Tā vien aicina pasēdēt uz kāda no soliņiem un pavērot upes plūdumu uz jūru. Arī šajā dienā – kad atkal spīd zema, bet spoža ziemas saule, bet aiz Salacas ietekas virs jūras skrien zemi mākoņi. Top dažas fotogrāfijas un īss video. Laiks ceļā. Un pretējo pusi.
Korģene – Pāle – Ārciems – Limbaži. Lielākā daļa pa grants ceļu. Vēl pilsētā slapjš asfalts. Tad lielāks posms ceļu, kas put gluži kā vasarā. Bet visam pāri – svaigs, pūkains sniegs un pilnībā apledojuša ceļa. Vietā, kur atkal nonācu līdz asfaltam, automašīnas aizmugure bija klāta ar biezu “bruņu”. Nācās papūlēties lai to nokasītu neapskādējot automašīnu.
Limbažos pirmo reizi sastapos vidēja izmēra veikalu “optimizāciju”, kad noņem apsardzi un veikali no “zaļajiem” pārtop par “sarkanajiem”. Burzma jau pie ieejas. Neviens neko nekontrolē, neregulē pircēju skaitu. Cilvēki burtiski fiziski trinās cits gar citu starp preču plauktiem un pie kasēm. Izvērtēju savu plānoto pirkumu un laiku, kas būtu vajadzīgs pie kasēm. Nolēmu – iztikšu bez.
Kādu laiku iepriekš biju dzirdējis par to, ka pabeigts remonts uz “taisnā” ceļa no Limbažiem uz Saulkrastiem. Nolēmu pārbaudīt. Pēdējo reizi pa šo ceļu braucu tikko bija sākts remonts un turklāt stipra lietus laikā. Manus iespaidus varat paši uzminēt.
Tagad ceļš patiesi lielisks. Kā tagad tas notiek remontējot ceļus – saglabāta lielākā daļa ceļa līkumu, koku alejas. Uz asfalta nedaudz sniega, tādēļ arī ripinu nesteidzīgi. Mākoņi izklīduši un tieši pretī saule, kura tūlīt, tūlīt rietēs. Saulkrastos nonāku daudz ātrāk, nekā braucot iepriekšējās reizes. Iesaku.
Tikmēr arī saule norietējusi, tādēļ vēlreiz nolemju izbraukt cauri Saulkrastiem. Tagad – tā sagaida ar krāsainām gaismiņām publiskās vietās un arī pie dzīvojamām mājām. Šķiet, ka mazāk nekā citus gadus. Vai elektrības cenas ietekmē, vai arī vēl nav visi iedeguši?
Nu jau atkal klāt Rīga, šoreiz iebraucot no Vidzemes puses. Līdz Teikas krustojumam satiksme raita, atbilstoši “normālas” ziemas apstākļiem. Uz brauktuves tagad irdena sniega kārta, zem tās ledus. Uzsākot braukt jāuzmanās, lai nesaslīd uz sāniem. Visi brauc prātīgi, bet tomēr brauc.
Un tad … aiz lielā krustojuma, kā vilku bedrē. Visi stāv. Nesaprotu – negadījums? Vai uz ilgu laiku? Pa sabiedriskā transporta joslu aizlokās garie autobusi, trolejbusi un arī pa kādam “ļoti steidzīgajam”. Tātad situācija nav pavisam bezcerīga. Tomēr, vismaz pagaidām, ļoti mazkustīga. Ik pēc dažām minūtēm rinda pavirzās uz priekšu pa vienu vai dieviem auto garumiem. Tad atkal stāv. Nepacietīgākie griež pa kreisi pretīmbraukšanas joslā un brauc atpakaļ Teikas krustojuma virzienā vai tuvākajā sānielā. Meklēs citu ceļu. Esmu iestrēdzis.
Atkārtojas rīta variants. Raugos GPS navigācijas ekrānā ielu shēmā un mēģinu uzminēt, no kuras sānielas izbraucošās automašīnas visvairāk bremzē man virzīšanos uz priekšu. Skatos, tāda ir Bajāru iela, Struktoru iela. No otras puses tāda ir Ropažu iela. Ahā, tagad es zinu arī to, kur Rīgā atrodas jaunais divstāvu LIDL veikals! Izskatās, ka ar auto stāvvietu pirmajā stāvā? Augšup un lejup cilvēki ar iepirkumu ratiem pie rokas vizinās uz lentas. Ja brauktu “normālā” ātrumā, to visu pat nebūtu ievērojis.
Klausos radio Ziemassvētku dziesmas, turpinu pats ar sevi spēlēt totalizatoru par iespējamām satiksmes ātruma izmaiņām tuvojoties Gaisa tiltam. Pēc Gustava Zemgala gatves mani minējumi jau tuvojas reālajiem apstākļiem. Aiz Gaisa tilta dzīve noris drusku straujāk, bet joprojām mieru sevī uzturu ar patīkamas mūzikas klausīšanos. Šoreiz Rīgas “pārbraukšana” aizņēma nedaudz vairāk par divām stundām ilgāk, nekā tas notiktu labākos apstākļos.
Visi, kuri tās manis īsi aprakstītās stundas pavadījām uz ielām mašīnās, gribēja nonākt braucien galā iespējami ātrāk. Tomēr nekur nemanīju neiecietības izpausmes, vēlēšanos “nogriezt ceļu” vai kā citādi sevi nolikt īpaši izredzēto kārtā. Iecietības un pacietības valdīja ārpus automašīnām. Kas notika to salonos – to zina vien katrs pats.
Views: 71
