Pirms neilga laika internetā mani uzrunāja Zane, vai es nevarot nofotografēt dažas vietas Ārciemā – Ārciema muižas parku, Ārciema brīvdabas baznīcu un Ārciema stacijas ēku. Tā kā Zane pamatīgi iegrimusi mūsu dzimtas (Pikšeni) vēstures izzināšanā un man savukārt patīk fotografēt, tapa arī nosaukto vietu fotogrāfiju sērija. Vienlaikus pats nosacīti paceļoju atpakaļ laikā.
Lai arī esmu dzimis un arī pusaudža gadus pavadījis Pālē, par Ārciemu, kur atrodas manas mammas dzimtās mājas “Rugāji”, “saglabājušies” dažādi atmiņu fragmenti. Lūk daži no tiem.
Karsta, saulaina vasaras diena. Kopā ar mammu braucam satiksmes autobusā pa putekļaino ceļu no Ārciema uz Pāli. Blakus solam uz autobusa grīdas divi emaljētie spaiņi, pārsieti ar lakatiem. Zem tiem jāņogas no “Rugāju” dārza. Padevusies manai klusai čīkstēšanai, mamma atsien viena lakata stūri un ļauj man izvilkt pa kādam sulīgam, lielam jāņogu ķekaram.
“Rugājos” notiek kāds no daudziem radu pasākumiem. Droši vien svin kādu jubileju. Ar nakšņošanu. Uz galdiem tik daudz visādu gardumu. It īpaši garšīga torte. Tāda ar svaigām ogām pa virsu. Tik kārdinoša, ka gabals aiz gabala atrod ceļu uz manu vēderu. Tajā naktī mocījos ar nelabu dūšu un gulēju cieši blakus lielai, lielai bļodai.
Skolas laiks Pāles astoņgadīgajā skolā. Rudeņos un pavasaros vecākās klases brauca strādāt “talkā” uz vietējiem kolhoziem. Pālē “Padomju zeme”, Ārciemā – “Ārciems”. Pālē bija neinteresanti. Brauciens īss. Pusdienot veda uz skolu. Pavisam cita lieta “Ārciems”. Jābrauc tālu (pēc tā laika mērogiem) – 10 km. Bet pusdienas deva uz vietas. Tādas kārtīgas lauku saimnieču gatavotas pusdienas. Reiz pusdienojām bijušās Ārciema skolas ēkā. Kur mācījusies arī mana mamma.
Mani onkuļi Roberts un Alfons. Viņu duetā dziedātā dziesma “… iekš meža bij viens nams, viens riktīgs nams, viens poļu nams …”. Un agrāk nezināju, ka protu spēlēt akordeonu sēžot uz skapja gala un pat dziedāt “… viena vieta uz brieža ir brīva.. “.
Balles (dejas) Ārciema klubā. Kā jau laukos. Vasarās līdz brīdim, kad aiz parka kokiem pāri ezeram gaišā kļūst pamale. Balles, pēc kurām mana mamma diena slaikā jau bija smalki informēta par to, ar kuru dāmu esmu vairāk dejojis. Un sekojoši ieteikumi par to, ar kuru gan nevajadzētu vairāk “ielaisties”. “Mutvārdu avīze”, kuras autori tad bija daudz labāk informēti par mūsdienu modernajām novērošanas sistēmām.
Mammas brālis Osvalds Liepa pirmo reizi ciemojas savās dzimtas mājās 44 gadus pēc tam, kad aizbraucis no Latvijas. Neraugoties uz slapjo zāli, staigā pa rudenīgo dārzu un tuvina degunu gandrīz vai pie katra ābola, kas sasniedzams no zemes. Un saka, ka te ābols smaržojot pēc ābola.
Tikmēr čekas “volgas” šoferis paslēpj zem sēdekļa iedoto armēņu pieczvaigžņu konjaka pudeli un pajautā, cik kilometru līdz tuvākajam asfaltētajam ceļam. Saņemtā atbilde viņu apmierina, jo viņš saka, ka Osvaldonkulis varot vēl kādas stundas paciemoties, lai tomēr noteiktajā laikā būtu atpakaļ Rīgas viesnīcā.
Kamēr rakstu tevis iepriekš izlasīto, atmiņā nāk vēl daudz kas, saistīts ar Ārciemu. Bet lai paliek citai reizei.
Views: 123
