Nesen pa radio klausījos kārtējo diskusiju par Latvijas auto ceļiem. Runāja gan par to kritisko stāvokli, gan arī par drošību uz tiem. Viena no “paceltajām” tēmām bija tieši gājēju drošība, īpaši nepietiekamas redzamības apstākļos. Kāds radioklausītājs, autovadītājs, jautāja, vai tā ir kāda modes tendence – gada tumšākajā laikā ģērbties tumšā apģērbā? Jo ļoti grūti savlaicīgi pamanīt tumšā apģērbā tērptu cilvēku ne vien uz lauku ceļiem, bet arī apdzīvotās vietās. Un reizēm tāda tumšā tēla parādīšanās uz ceļa (ielas) braucamās daļas ir negaidīts pārsteigums ar nepatīkamām sekām.
Tad sekoja kas negaidīts – raidījuma vadītājs, pēc īsas pauzes apgalvoja, ka apģērba krāsai neesot nozīme, bet tā vispār esot pašvaldību nolaidība un neizdarība, ka netiekot apgaismotas visas gājēju pārejas. Opppāāāā!!! Un šoferiem jābrauc tā, lai vienmēr varētu nobremzēt pirms gājēju pārejas.
Tātad, viņaprāt, cilvēkiem (gājējiem) pašiem vairs nav jādomā par savu drošību uz ceļiem? Par to jārūpējas tikai pašvaldībām un transportlīdzekļu vadītājiem?
Un tā maldīgi tiek popularizēts viedoklis, ka gājējam uz pārejas “vienmēr taisnība” (priekšroka), jo strīdus gadījumos kā pirmo piemin Ceļu satiksmes noteikumu 145.punktu: “Transportlīdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās, kā arī velosipēdu vai elektroskrejriteņu vadītājiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai izbrauc uz tās, ja … tie varētu tikt traucēti vai apdraudēti.”.
Šeit piebildīšu, ka lai gājējam dotu ceļu, to vispirms ir savlaicīgi jāpamana. To gan visai grūti izdarīt, ja tas tērpts tumšā apģērbā un Latvijas tumšais gada laiks pārsvarā ir mitrs un nokrišņiem bagāts, kas vēl vairāk ierobežo redzamību ārpus auto lukturu gaismas zonas.
Nezin kādēļ daudz mazāk plašziņas līdzekļos tiek atgādināts par kādu citu Ceļu satiksmes noteikumu punktu no 2.nodaļas “Gājēju un pasažieru pienākumi”:
15.punkts. “Pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju vietās, kur satiksme netiek regulēta, gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību”. Daļa gājēju šo normu ignorē, ierāvuši galvas kapucēs un apkaklēs, pat uz mirkli nepaskatoties uz sāniem, lai pārliecinātos par drošību – dodas tikai uz priekšu: man ir priekšroka!!! Tāda pašpārliecinātība reizēm ir sāpīga, reizēm – pat nāvējoša.
16.punkts. Ārpus gājēju pārejas vietās, kur satiksme netiek regulēta, gājēji drīkst iziet uz brauktuves tikai pēc tam, kad ir novērtējuši attālumu līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī novērtējuši to braukšanas ātrumu un pārliecinājušies, ka brauktuves šķērsošana nav bīstama un ka netiks traucēta transportlīdzekļu satiksme.
Ir arī kāda cita tendence, ko esmu novērojis uz ceļiem ārpus apdzīvotām vietām. Agrāk (dažus gadus iepriekš), kad nebija obligāta prasība diennakts tumšajā laikā slikti apgaismotos ceļa posmos un tumsā vilkt gaismu atstarojošu vesti (CSN 10.punkts – Diennakts tumšajā laikā, ja ceļš nav pietiekami un vienmērīgi apgaismots, gājējiem, kas atrodas uz brauktuves vai nomales, jābūt tērptiem atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem.), tad cilvēkiem uz ceļa pie apģērba vai somām daudz biežāk varēja redzēt dažādus gaismas atstarotājus. Tagad nepietiekamas redzamības apstākļos cilvēki ne vien vairs nelieto gaismas atstarotājus (jo noteikumi neprasa), bet arī nevelk gaismu atstarojošo vesti. Arī tagad tas “nieka” atstarotājs vai gaišs apģērba gabals ir daudz laicīgāk pamanāms nekā “tumšais tēls”, kurš nolēmis ietaupīt 3 – 4 euro uz gaismu atstarojošas vestes (savas veselības) rēķina.
