Piektdienas pēcpusdiena. Šīs ziemas pirmais aukstuma periods atkāpjas. Zilās debesis un sauli nomainījuši zemi un pelēki mākoņi. Zem apavu zolēm sniegs vairs nečirkst kā saberzti stikli, bet gurkst. Kā bērnībā mātes pašas mājās iegūtā stērķele (kartupeļu ciete), kad to saspieda pirkstos. Koku zaros un uz namu jumtiem vēl bieza pirmā sniega kārta.
Ejot no veikala ar iepirkumu maisu rokās, meklēju mazāk slidenus ietves posmus. Viegli nav, jo ar tiem jādalās ar citiem gājējiem. Paskatos sānis un redzu, ka atveras netālu esošā autoservisa paceļamās durvis un pa spraugu zem tām dienas gaismā izripo …mana automašīna, ko biju atstājis remontā pirms dažām dienām. Kāda patīkama un veiksmīga sagadīšanās!
Mainu savu pārvietošanās virzienu. Pēc īsām pārrunām ar automeistaru par atrastajām un novērstajām kaitēm, norēķināšanos par darbu, atkal sēžu pie sava auto stūres. Tajā viss tik ierasts un patīkams. Domās jau “pāršķirstu” savu ieplānoto tuvāko un tālāko braucienu sarakstu.
Pagalmā visas vietas aizņemtas. Izņemot vienu, pašā maliņā, visai piesnigušu. Uzmanīgi grozos lai tajā iebrauktu atpakaļgaitā. Izdodas. Gribētos piebraukt tuvāk mājas sienai. Nesanāk. Neļauj biezais un slapjais sniegs. Labi. Lai paliek kā ir. Sniega lāpstu jau nemeklēšu.
Naktī dzirdu kā palaikam ar dobju būkšķi pret zemi atsitas no jumta krītošie sniega gabali. Tā ziemā notiek.
No rīta izeju pagalmā. Redzu, ka vismaz pāris sniega – ledus maisījuma “kluči” nokrituši tieši tajā vietā, kurā iepriekšējā dienā man neizdevās novietot savu auto. Mierīgi pie sevis saku – tā notiek atkušņa laikā.
Lai arī “tauta runā”, ka nevajagot ticēt visam, kas rakstīts uz žogiem, ēku sienām, avīzēs vai pat internetā, tagad atļauju sev tam nepiekrist. Jo tieši divas dienas iepriekš internetā izlasīju, ka par Auna zīmē dzimušajiem, tajā skaitā esmu arī es, sargeņģeļi rūpējoties īpaši centīgi. Rau, piemērs tam nemaz nav tālu jāmeklē.
Views: 84
