Tajās retajās reizēs, kad mana galva iesāpas tieši vienā konkrētā vietā, ar klusu iekšēju smaidu sev saku, ka, iespējams, tās ir sekas vēl no padomju gadu pionieru laikiem. Kad notika asas un arī fiziski sāpīgas cīņas par amatiem pamatskolā.
Mūsu skolā, tāpat kā visās citās to laiku skolās, vecākās klases sauca arī par pionieru pulciņiem. Vismaz reizi gadā skolā notika pionieru pulciņu ierindas skates. Katrai klasei (pulciņam) bija komandieris, kurš soļoja pulciņa priekšgalā. Bet aiz viņa – tajos laikos prestiža vieta – pulciņa karognesējs, kurš nesa pulciņa karogu – trīsstūra formas sarkans audums ar dzeltenām bārkstīm pa perimetru un visai pamatīgā koka kātā.
Uz šo pasākumu obligāti bija jāsapošas baltos kreklos, tumšās biksēs (meitenēm baltas blūzītes un tumši svārki) un soļojām pa skolas zāli dziedot pulciņa dziesmu un pēc komandiera pavēlēm izpildot arī dažādus ierindas elementus. Zāles vienā malā sēdēja žūrija un redzēto vērtēja ar atzīmēm. Tas pasākums reizē bija arī kā sacensības starp klasēm, tādēļ klašu audzinātāji ļoti centās, lai viņu klase būtu labākā.
Parasti viena no šādām skatēm notika februāra vidū, kaut kad “ap” padomju armijas dienu. Tajā reizē tieši skates dienā bija saslimis mūsu klases karognesējs Z. Klases audzinātāja izlēma, ka karogs jānes man. Turpat klases telpā nedaudz pavingrinājos un “šovs” (kā tagad saka) varēja sākties. Cik atceros, tad mūsu pulciņš ieguva diezgan labas atzīmes, kas arī bija cēlonis turpmākajiem negaidītiem notikumu pavērsieniem.
Dažas dienas pēc pieminētās ierindas skates skolā saņēma ziņu, ka ieradīsies rajona avīzes korespondents un fotogrāfs. Viņi gribot rakstīt par skolā notikušo ierindas skati. Bet kas tā par reportāžu bez fotogrāfijām? Tad nu atbilstoši to gadu padomju “stilam”, aizvadītās skates labākajiem pulciņiem vajadzēja atkātoti “nosoļot” savu programmu korespondenta un fotogrāfa priekšā.
Pienāca noliktā “atkārtotās” skates (atrādes) diena. Mūsu klases telpa atradās tieši blakus skolas aktu zālei. Satraukušies bijām visi, gan bērni, gan klases audzinātāja. Viņas uzmundrināti sākām stāties soļošanai ierindā turpat klasē. Tajā dienā atveseļojies bija arī karognesējs Z.
Tomēr man pašam ļoti gribējās būt tādā vietā, kur fotogrāfijā mani pamanītu un atpazītu, ne kaut ku pa vidu, starp citiem. Tādēļ Z. pateicu, ka, ja es nesu karogu ierindas skatē un to nesīšu arī tagad. Viss! Noliku pulciņa karogu uz tuvākā skolas sola un aizgriezos no viņa. Saruna pabeigta!
Pēc mirkļa sajutu triecienu pa galvu un kaut kādu skaļu brīkšķi. Pagriezos un ieraudzīju stipri pietvīkušo un samulsušo Z. Rokās viņš turēja salūzušā pulciņa karoga kāta divas daļas. Pirmajā brīdī pat nesapratu, ka to viņš bija salauzis pret … manu galvu.
Šādu nesmukumu nedrīkstēja nevienam rādīt “uz ārpusi”. Klases audzinātāja nesāka nekādu “ātro tiesu”, bet kaut kur satraukta aizsteidzās un pēc brīža atgriezās ar citu karogu. Laikam aizņēmās no kādas citas klases, kura nebija aicināta piedalīties “paraugdemonstrējumos”. Karogu, protams, nesu es.
Tā nu cīņa par “vietu zem saules” vai pamanāmiem amatiem notika jau pamatskolas laikos. Savukārt tie, kuri mani pazīst personīgi ilgāku laiku, iespējams, mēģinās “salikt kopā” šo aprakstīto gadījumu ar viņiem zināmām tām reizēm, kad esmu dīvaini izteicies vai uzvedies. Nekas nepaliekot bez sekām.
