Tajā, no šodienas raugoties, tālajā 1977.gada novembrī, no tikko demobilizētā obligātā dienesta karavīra nonācu pedagoga statusā. Tagad pat īsti neatceros, vai man toreiz bija kādas izvēles iespējas. Laikam jau nē, vai arī vēl nebiju iemācījies iebilsts saviem priekšniekiem.
Dzīvē reizēm notiek dažādi neparedzami notikumu pavērsieni. Viens no tiem nesen kā bija noticis – vispirms mana nonākšana Limbažu arodskolā kā “mācību spēkam”. Drīz vien sekoja nākošais. Arodskolā, vēl bez dažādām celtniecībā vajadzīgām profesijām, mācīja arī autoceltņu vadītājus. Jauniešiem vajadzēja ne tikai iemācīties vadīt kravas automašīnu, bet arī prast to apkopt.
Tā nu vienu dienu direktora vietnieks mani paaicināja savā kabinetā un īsi pateica – mācīsi puišiem par automašīnu ekspluatācijas materiāliem. Dažāda veida degvielām, eļļām, smērēm un vēl daudz ko citu, kas vajadzīgs automašīnu lietošanai.
Ja godīgi, biju ļoti pārsteigts par dzirdēto. Ne tik daudz par to, ka nāksies stāties klases priekšā (ko nekad iepriekš savā mūžā nebiju darījis), bet gan …nu, vispār, varu atzīties, ka, mācoties tehnikumā par auto mehāniķi, tieši šajā mācību priekšmetā knapi “izvilku” uz tajos laikos minimālo sekmīgo atzīmi. Bet tagad visa tā “sausā” un garlaicīgā (kā man līdz tam šķita), mācību tēma būs jāmāca citiem. Jutos kā atgriezies vien dažus gadus atpakaļ, atkal klasē. Šoreiz gan pavisam svešā pozīcijā – aiz skolotāju galda.
Uz pirmo stundu jaunajā statusā gāju pavisam satraucies. Sekoju direktora vietniekam lejā pa kāpnēm uz pagraba stāvu, kur patumšā gaiteņa tālākajā galā, aiz ēdnīcas, pie klases durvīm jau atradās audzēkņu grupa.
Tajos laikos arodskolā bija tāda pusmilitāra kārtība, ka dežurants nostādīja grupu ierindā un ziņoja pasniedzējam, ka grupa ieradusies uz stundu. Pēc tam vienbalsīga (kolektīva) sasveicināšanās un vietu ieņemšana klases telpā.
Šajā reizē “oficiālo daļu” vēl novadīja direktora vietnieks. Klasē mani iepazīstināja ar audzēkņiem (vai otrādi) un tad es paliku aci pret aci “saplosīšanai” ar puišiem, kuri tad bija vien dažus gadus jaunāki par mani.
Protams, ka līdz tam mani neviens nebija mācījis ne par to, kā komunicēt ar jauniešiem, ne arī kā viņiem ko iemācīt. Ātri uz savas ādas izjutu to, cik nežēlīgi jaunieši ir pret jebkuru jaunu skolotāju. Ar jaunu – es nedomāju vecuma vai pieredzes trūkuma ziņā, bet par savstarpējas saskarsmes sākumu. Pirmajās nodarbībās audzek’ņi ar dažādām metodēm centās noskaidrot, ko viņi var atļauties ne tikai manā klātbūtnē, bet arī manis vadīto stundu laikā.
Mans pirmais atzinums – jo mazāk reaģēšu uz visādām sīkām un maznozīmīgām “provokācijām”, jo ātrāk viņi nomierināsies. Sākumā jau “iekritu” un pavilkos, tādēļ reizēm notikumu gaita stundā pavisam nebija tāda, kā man gribētos.
Otrais atzinums – ārēji neizrādīt savas negatīvās emocijas par dažādām viņu izdarībām. Jo viņi gaidīja manas dusmas un neapmierinātību, par ko neslēpti uzjautrinājās. Nācās meklēt piemērotus (lasi – pieņemamus un atļautus) dažādu situāciju risinājumus. Kaut brīžiem likās, visvienkāršāk būtu “iešaut pa ausi”. Kā vīrietis vīrietim. No tā laika sāku audzēt “biezu ādu”. Kā izrādījās daudzus gadus vēlāk, citā darbā, tā “biezā āda” ļoti noderēja.
Trešais atzinums – lai kaut daļai audzēkņu uzturētu interesi par mācību tēmu, nedrīkst cieši pieturēties tikai pie “oficiālās” mācību grāmatas. Viņi ātri saprata, ka var atļauties stundās neklausīties, jo viss par ko stāstīju ir atrodams vienā, skolas bibliotēkā pieejamā grāmatā, kuru vienmēr paspēs izlasīt pirms ieskaites vai eksāmena. Tādēļ sāku meklēt citas grāmatas, kurās tās pašas tēmas aprakstītas savādāk un bieži pat interesantāk. Pamanījuši, ka mans stāstījums burtiski nesakrīt ar šīs “oficiālās” mācību grāmatas saturu, ievērojami palielinājās audzēkņu interese nodarbībās klausīties un vismaz kaut ko pierakstīt. Tādu “pieeju” izmantoju arī citās mācību iestādēs, mācot citus mācību priekšmetus.
Tas gan nozīmēja to, ka man pašam vajadzēja praktiski katru vakaru 2 – 3 stundas laika, lai izlasītu tās “papildus” grāmatas un sagatavotos nākošās dienas stundām. Šādam “virsstundu” darbam (papildus neapmaksātam) bija arī savs “nemateriāls” labums. Pretējā mājās dzīvoja mācību daļas vadītāja un ilgi (vēlu vakaros) redzēja gaismu manos logos. Reiz viņa vaicāja – ko es tik vēli darot? Teicu – gatavojos stundām. Par to dabūju atzinību. Mutiski. Bet man, jaunam (vēl neprašam) pedagogam, arī tā bija vajadzīga.
Tādi nu bija mani pirmie soļi “mācību spēka” kurpēs un pirmie secinājumi. Tomēr šie pirmie soļi mani dzīvē tā arī aizveda pa “pedagoģisko ceļu”. Lai kur arī vēlāk es strādāju, vairāk vai mazāk nonācu pie cilvēku apmācīšanas profesionālā jomā. Bet te, savukārt, varat izlasīt par to, kā es vispār nonācu arodskolā, kas arī bija viens no iepriekš neplānotiem manas dzīves pagriezieniem: Par liktenīgu satikšanos, kas maina visus dzīves plānus
