Turpmāk aprakstītais gadījums notika tad, kad mācījos Pāles astoņgadīgās skolas pēdējās klasēs. Tajā laikā skolā strādāja vien pāris skolotāji vīrieši, bet fizkultūras stundas vadīja kāda no “kustīgākajām” skolotājām. Tā bija līdz pat tai dienai, kad vienā vasarā skolā parādījās jauns skolotājs Jānis K.
No kurienes un kā tieši viņš uzradās, nav ne jausmas. Nebija vietējais. Pieaugušie runāja, ka tikko atgriezies no obligātā militārā dienesta padomju armijā. Būšot fizkultūras skolotājs.
Kopš tā laika mūsu fizkultūras stundas kļuva pavisam savādākas. Vairs “nenobumbulējām” laiku visādās rotaļās un vienkārši nebumbojām, bet patiesi nācās “iesvīst”, lai izpildītu visus uzdotos vingrinājumus. Par šīm pārmaiņām klusāk vai skaļāk “pukstējām” mēs visi.
Kā nu nē? Piemēram, ja iepriekš garākais attālums, kādu vajadzēja veikt vienā paņēmienā skrienot bija 100 metri pa skolas piebraucamo ceļu, tad skolotāja Jāņa K. vadītajās stundās zēniem pieveicamais attālums bez atpūtas pagarinājās veselas desmit reizes – 1000 metri. Vai arī par normu kļuva pat lielāki attālumi, kādus vajadzēja pieveikt pāris reižu mēnesī pa pat īsti būvēt nesāktā skolas stadiona nelīdzeno skrejceļu apkārt futbola laukumam. Pēc tam vairākas dienas kāpšana pa kāpnēm jebkurā virzienā notika lēnām un sāpīgi.
Piebilde. Toties vēl ilgi pēc skolas beigšanas tie 100 metri uz skolas piebraucamā ceļa, palika redzes atmiņā kā 100 metru attāluma “etalons”.
Kā dabā normāli pieņemts, rudeni nomainīja ziema. Tad vēl bija tādas kārtīgas ziemas gan ar aukstumu, gan ar biezu un noturīgu sniega kārtu. Skriešanu pa piebraucamo ceļu vai ap futbola laukumu nomainīja slēpošana pa skolai tuvākajiem laukiem un Pērļupītes ielejas stāvo krastu nogāzēm. Reizēm arī tagad naktīs, sapņos, joprojām tur slēpoju.
Tie, kuri no rīta (pa tumsu) uz skolu bija atslēpojuši ar savām slēpēm, fizkultūras stundās slēpoja ar savām. Pirms fizkultūras stundas skolotājs atslēdza tādas mazas, necilas, bet noslēpumainas durvis zem kāpnēm uz skolas otro stāvu. Tās atradās tieši pie skolas galvenās ieejas. Aiz tām glabājās dažāds sporta inventārs, tajā skaitā arī slēpes un nūjas, ko izsniedza tiem, kuriem nebija savu slēpju.
Tad nu no slēpošanas nevienam nebija iespējams “izlocīties”, ja vien vecāki nebija sarūpējuši stipru ārsta zīmi par to, ka bērna veselības stāvoklis nav “savietojams” ar fizkultūras nodarbībām.
Tomēr manas klasesbiedrenes bija izdomājušas, kā apiet skolotāja izdomāto kārtību. Viņām nebija savu slēpju un viņas arī kategoriski atteicās ņemt skolas slēpes. Jo viņas neslēpošot vispār. Un viss. Tā viņas tur lepni grozījās skolas durvju priekšā un ķiķinot noskatījās kā zēni pielāgo kājām savas slēpes.
To dzirdot skolotājs Jānis K. pietvīka pavisam sarkans, tumšās uzacis savilkās kopā augstu pieres vidū. Kā parasti, kad bija ļoti dusmīgs vai uztraucies. Brīdi padomājis viņš paziņoja negaidītu, bet meitenēm visai šokējošu lēmumu.
Mūs, zēnus, viņš aizsūtīja slēpot pa labi zināmo 3 km trasi vienus pašus. Pirms tam gan piekodinājis uzmanīties stāvajās Pērļupītes krasta nogāzēs.
Savukārt meitenēm teica apmēram tā – ja jūs negribat slēpot tos 3 km, tad iesiet to gabalu tāpat, kājām. Un ne jau pa notīrītu ceļu, bet turpat, kur “iedzītas” slēpju sliedes – brienot pa sniegu, pāri laukiem, augšā un lejā pa upītes nogāzēm. Tā arī notika. Un skolotājs to visu uzraudzīja, slēpojot nopakaļ. Stundas beigās bija zēnu kārta uzvaroši skatīties uz pietvīkušajām un pārgurušajām klases biedrenēm.
Nākošajā dienā, pirmajā stundā pēc zvana, klasē ienāca mūsu. Zēniem palūdza iziet no klases. Nojautām ka tas varētu būt saistīts ar iepriekšējā dienā notikušo meiteņu “dumpi”. Pēc diezgan ilga laika no klases iznāca satraukusies audzinātāja un teica, ka mēs, zēni, varam atgriezties klasē. Tur sēdēja piesarkušas un …noraudājušās klasesbiedrenes. Par ko tieši runāja tajā laikā, nekad neuzzināju, bet “spītnieču sacelšanās” ar to pašu bija beigusies.
Savukārt fizkultūras stundās skolotāja dotie uzdevumi nekļuva pat “par mata tiesu” vieglāki. Pildījām visu, ko uzdeva. Varbūt vienīgi “pukstēšana” bija kļuvusi klusāka, jo katrs “puksts” vai neapmierinātības izpausme tika “apbalvota” ar individuālu papildus vingrinājumu. Vispār jau par to skolotājam Jānim K. varu vien teikt “lielu paldies”, jo man bija viegli pieņemt vēl stingrākas prasības fiziskajā sagatavotībā nākošajā mācību iestādē – Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā.
