Novembri saucam par patriotisma mēnesi. Es šajā laikā biežāk atceros dažādus notikumus no piedzīvotā profesionālā dienesta laikā. Īpaši iespaidīgas atmiņas par manu pirmo militārā dienesta dienu.
Savā pirmajā darba (dienesta) dienā ierados Zemessardzes Cēsu bataljona štābā, atveru kabineta durvis, bet tur …totāls haoss. Mana darba galda nav. Tajā vietā, kur tas atradās vēl dienu iepriekš, tukša un tumši nokvēpusi siena. Varētu padomāt, ka kāds jau ielicis “bumbu” zem mana krēsla. Pirmajā dienā.
Patiesība pavisam vienkārša. Iepriekšējās dienas izskaņā kāds no kolēģiem ieslēdzis elektrisko tējkannu. Lai dzertu kafiju. Bet tad kaut kas daudz interesantāks uz ilgu laiku piesaistījis viņa nedalītu uzmanību. Tikmēr ūdens tējkannā izvārījies, spirāle sākusi dūmot un ražot lielu daudzumu tumšu, smirdīgu kvēpu. Par laimi iztikuši bez “dzīvā” uguns gaiļa klātbūtnes.
Man gan nenācās ilgi skumt par to, ka uz laiku esmu palicis bez savas vietiņas pie biroja galda. Pirmā savā mūžā. Tā vietā saņēmu izdevumu steidzami ar “bobiku”(UAZ) vest uz Valku kādu nesprāgušo lietu speciālistu no SUV. Tur, pilsētā ielas malā, esot atrasts kaut kāds spridzeklis. Jābrauc. Pat bez pusdienu ēšanas.
Valkā noskaidrojās, ka spridzekli (kaut kādu apaļīgu metāla priekšmetu) atradējs iemetis ielas malā esošā ar ūdeni pilnā grāvī. Ko gan tur var atrast – dubļos, zālēs un duļķainā ūdenī? Vietējā vadība nolēma, ka grāvja daļa jānorobežo saberot granti, bet ugunsdzēsēji izsūknēs ūdeni. Bet ne ātrāk kā nākošās dienas rītā.
Ko darīt mums? Braukt mājās, jo nakšņošana nebija ieplānota. Ja rīt grāvī kaut ko atradīs vietēji – atkal atbrauksim. Tomēr kāda negaidīta ziņa atceļ visus plānus. Naktī pāri Latvijas – Igaunijas robežai tikšot vesta kontrabanda. Vietējiem ļoti noderētu palīgi ar “bobiku”, jo pasākums, loģiski, notikšot pa grūti izbraucamiem meža ceļiem. Manam līdzbraucējam (spridzekļu ekspertam no SUV) to dzirdot acis vien iemirdzējās – jāpaliek! Būs nopietns darbiņš!
No tās nakts neko daudz neatceros. Lai arī vasara, nakts vēsa un mitra. Slēpnī gaidot kontrabandistus auto darbināt nedrīkst, bet brezenta jumts arī nekādu siltumu pats no sevis nedod. Izbraucām dienas vidū, līdzi arī nekāda siltāka apģērba gabala. Pēc kāda laika pa rāciju pienāk ziņa, ka jāpārbrauc uz citu vietu. Vietējie rāda ceļu. Tad atkal uz citu vietu. Līdz īsā un “tukšā” nakts bija galā. Ausa saule un vairs nebija nekādas jēgas kaut ko gaidīt. Vietēji aizbrauca pa mājām, bet mums, viesiem, ierādīja telpu ar pāris “dežūrgultām” un varējām uz dažām stundām “atkrist”. Izslēdzos vienā mirklī.
Kad mūs pamodināja, ūdens no grāvja jau bija izsūknēts. Vietēji jau bija meklējuši spridzekli. Bez rezultātiem. Arī kolēģis no SUV centīgi vēlreiz pārmaisīja to visu zampu. Ne vēsts no spridzekļa. Tā kā tad vēl nebija pieejami nekādi mīnu meklētāji vai metāla detektori, tad viss notika taustot un vērojot.
Tā nu mazgulējuši, ar rūcošiem vēderiem, manas otrās darba dienas beigās atgriezāmies Cēsīs. Uzreiz uz “savas ādas” dabūju just militārā dienesta specifiku – ne viss šajā darbā ir paredzams un saplānojams. Tomēr tas nenobaidīja un šajā nozarē pavadīju piecpadsmit interesantus gadus.
