Cik vien sevi tālu “atpakaļ” atceros, tad armijas lietas mani vienmēr ir interesējušas. Atbilstoši vecumam. Iesākumā tā bija “kariņu spēlēšana” laukos starp ēkām vai arī tuvējā mežā. Turpat pāri ceļam. Pamatskolā gan nekas no militārā nebija. Ja nu vienīgi soļošana pionieru ierindā ar bungām un pulciņa karogu. “Karošana” palika brīvajam laikam, mājās, kopā ar kaimiņu puikām.
Vēlāk, mācoties tehnikumā, tās “lietas” pārgāja nākošajā līmenī, jo bija tāds obligāts mācību priekšmets “ievads militārajā apmācībā”. Priekšmeta pasniedzējs bija fanāts savā jomā un mums daudz ko iemācīja. Uzreiz gan piebildīšu – savās stundās viņš nekad nerunāja par politiku. Tikai praktiskas lietas. Un kuram jauneklim gan nepatīk šaut ar īstu ieroci?
Pēc tehnikuma beigšanas sekoja tajos (padomju laika) gados vīriešiem gandrīz neizbēgamais dzīves posms – obligātais militārais dienests armijā. Tagad, kad notiek lielas kaimiņu valsts iebrukums Ukrainā, visu, kas saistīts ar padomju armiju, cenšas svītrot un dzēst kā vien var. Var svītrot grāmatās, runās, TV pārraidēs un daudz kur citur, bet nevar izdzēst no to vīriešu atmiņām, kuri tur obligāti pavadīja divus vai trīs savas dzīves gadus. Tāda bija to gadu realitāte. Atšķiras vienīgi, kādas atmiņas palikušas par to laiku, kā arī – ko un kā par to runā tagad. Arī man ir savas atmiņas un dažus stāstus varēs arī izlasīt.
Dažus gadus pēc tam, kad biju atgriezies mājās no pieminētā obligātā militārā dienesta, mani izsauca uz kara komisariātu un paziņoja, ka vasarā būs jābrauc uz ražas novākšanu kā rezerves karavīram, jeb kā tad tautā sauca “partizānim”. Tas padomju valstī notika katru vasaru. Uz, apmēram, sešiem mēnešiem. Taču man nezināmu iemeslu dēļ, negaidīti tiku iekļauts citā grupā, kura Maskavas olimpisko spēļu laikā pavadīja armijas formas tērpos dažas nedēļas tepat Latvijā.
Ar to mana saskarsme ar militārām lietām nebeidzās. Nopietnākais vēl bija priekšā. Diezgan negaidīti mani uzrunāja kādas Zemessardzes vienības komandieris. Viņš sev blakus vēloties cilvēku, kuram varot uzticēties. Pēc neilgām pārdomām piekritu un pamazām iesaistījos aizvien “dziļāk” Nacionālos bruņotos spēkos, līdz tas kļuva par pilna laika darbu. Tā nu varu atskatīties uz sešpadsmit ļoti interesantiem, radošu procesu pilniem gadiem. Es parasti pieminu radošumu, jo tā nekad nebija ikdienas rutīna. Vajadzēja lūkoties apkārt pēc tajā brīdī labākā pasaulē pieejamā un “likt kopā” mums noderīgā formātā. To darot satikti un iepazīti daudzi jauki un patīkami cilvēki. Arī ar šīm atmiņām būs iespējams iepazīties.
