Te vēl viena epizode no Zemessardzes instruktoru sagatavošanas kursa 1994.gada sākumā Cēsīs. Apmācības kursu plānoja un vadīja pieredzējuši instruktori no Lielbritānijas. Praktiskās nodarbības, neatkarīgi no laika apstākļiem un diennakts laika, notika dažādās vietās Cēsu apkārtnē.
Vienā no marta dienām saņēmām uzdevumu sagatavot vairākas Niniera ezera apkārtnes topogrāfiskās kartes. Kā notika karšu sagatavošana? Vispirms nokopē padomju topogrāfisko karšu lapas, kas bija ierobežotā daudzumā uz “zelta vērtībā”. Tad no tām izgriež vajadzīgos “rajonus” un salīmē kopā kā vienu veselu lapu. Un mūsu “mācību karte” ir gatava. Ja atmiņa neviļ, tad Cēsu pilsētas apkārtne oriģināli atradās uz 3 vai pat 4 padomju karšu lapām. Tā kā griezt un līmēt nācās bieži un daudz. Kā tas katru reizi izdevās, tas jau cits jautājums.
Tad nu kartes gatavas, vakariņas paēstas, sēžam vienā no mācību klasēm un gaidām, kad saņemsim uzdevumu nakts vingrinājumam. Lai uzturētu visu apmācāmo (tas ir – mūsu) modrību vienlīdz augstu, britu instruktori nesteidzas mums “iedalīt lomas”: kurš būs komandieris, kurš tā vietnieks, navigatori (ceļveži), izlūki un tamlīdzīgi. Visi klausās un pieraksta visu.
Īsumā uzdevums naktij ir šāds: kājām no Cēsīm (Valmieras ielas rajona) jānonāk Niniera ezera apkārtnē, kur uz ceļa Cēsis – Rāmnieki noteiktā laikā jāizveido slēpnis un “jāiznīcina” pretinieka vienība, kas pārvietosies ar automašīnām.
Man un vēl vienam kolēģim tiek iedalīta ļoti svarīga “loma” – ceļveži jeb (navigatori). Pēc komandiera precizējošiem norādījumiem plānojam maršrutu. Jāievēro arī nosacījums, ka ārpus pilsētas mūs nedrīkst pamanīt pat vietējie iedzīvotāji. Sagatavošanās laiks paskrien ātri. Arī maršruts mūsu galvās gatavs un dodamies ceļā.
Marta mēneša otrā puse. No gaisa krīt lielas, slapjas sniega pārslas. Tāds pats slapjš sniegs biezā kārtā jau ir uz zemes, ka liekas – ejam pa sabiezinātu ūdeni. Pavisam drīz zābaki, tad arī kājas ir tik slapjas, ka vairs nav vajadzības šķirot kur likt soli – slapjā sniega putrā vai ūdens peļķē. Krītošais sniegs slāpē apavu radīto šļakstu troksni, tādēļ mūsu solis sanāk nakts apstākļiem netipiski ātrs. Varbūt arī tādēļ, ka mans pārinieks (arī navigators) labi pārzin meža takas, jo meži Niniera apkārtnē viņa iecienītās sēņošanas vietas. Tā nu sanāk, ka vienu no “atskaites punktiem” pie Niniera ezera sasniedzam ātrāk par plānoto. Tagad pats svarīgākais – šajā baltajā, slapjajā nakts melnumā atrast norādīto vietu pie autoceļa.
Mūsuprāt to izdarīt ir vieglāk par vieglu. Tikvien kā jāuzkāpj ezeram blakus esošajā Vītiņkalnā, jāatrod vienu, mums vajadzīgo, no daudzām meža takām un pa to nonāksim tieši vajadzīgajā vietā. Tā arī rīkojamies. Nu jau piesardzīgāk, jo netālu atrodas viensēta, uzkāpjam kalnā pie šaura, bet gara klajuma. Mājas logi tumši, arī suni nedzird. Vai arī tas nedzird mūs.
Vēl mācību klasē gatavojoties kartē bijām atraduši, tieši kura taciņa mūs novedīs vajadzīgajā vietā – trešā pēc kārtas, ja skaita no mājas galvenā piebraucamā ceļa.
Tagad pārvietojamies daudz lēnāk – jo ejam tieši pa mežu, neizlaižot no acīm klajuma malu, bet arī lai mūs pašus nepamana. Tā šķērsojam vienu taciņu, tad otru un klāt mūsējā – trešā. Katram gadījumam ar pārinieku apsedzamies ar telteni un lukturīša gaismā ieskatāmies mūsu “mācību” kartē. Jā, īstā taka. To arī pasakām mūsu uz šo nakti ieceltajam komandierim un dodamies uz priekšu. Joprojām slapji snieg. Siltākā un sausākā vieta – mugura zem mugursomas.
Pēc maza gabaliņa taka mūs ved lejup pa nogāzi. Tātad ejam pareizajā virzienā un arī līdz ceļam vairs nav īpaši tālu. Priecīgā noskaņā, bet joprojām uzmanīgi liekot soļus nonākam pie … strauja takas līkuma. Cik atceros, kartē “mūsu” takai tāda nebija. Atkal uz galvas uzmetam telteni, ieslēdzam lukturīti – hmmm, patiesi, kartē taka ir bez tādiem spējiem līkumiem. Ko nu?
Nolemjam doties tālāk pa taku, līdz pamanīsim kādu orientieri, kas palīdzēs precīzi noteikt mūsu faktisko atrašanās vietu. Nākas atzīt, pagaidām gan pašam sev, ka mana sākotnējā pārliecība ir spēji gājusi mazumā. Vēl nedaudz uz priekšu un … jūtam, ka ejam augšup pa nogāzi. Bet meklētais ceļš ir ielejā. Atkal jautājums – ko darīt?
Ja es būt viens, vai tikai divatā ar pārinieku – gan jau staigātu un meklētu, līdz atrastu to sasodīto vietu. Bet ar mums kopā visa grupa, arī britu instruktori kaut kur netālu (pavisam noteikti) un mūs vēro. Un nākas atzīt, ka īsti nezinām, kur tagad precīzi atrodamies.
Piesaucam komandieri un izstāstām savas bažas, ka šī, iespējams, tomēr nav “īstā” taka. Komandieris nemaz neslēpj to, ka nav priecīgs par mūsu ziņu. Pie sevis nodomāju – labi, ka esam atstatus no pārējiem kursa biedriem un mums nav iespējas dzirdēt viņu “burkšķēšanu” par šiem papildus līkumiem. Tāda noteikti ir. Komandieris nolemj – ejam tālāk pa taku līdz skaidram orientierim. Tad arī izlemsim. Nav jēgas kaut kur doties pa mežu pēc azimuta, jo vēl ir arī neliela laika rezerve.
Ejam augšā pa nogāzi. Mans pārinieks, kurš iet pa priekšu, brīdinot paceļ roku. Stop! Pieeju tos dažus soļus. Viņš ar roku rāda uz sniegā iebristām pēdām šķērsām takai. Kurš gan vēl bez mums tādā naktī staigātu pa mežu? Mirkli vēlāk atbilde jau “dzimst” mūsu galvā, tik vēl baidāmies teikt to skaļi. Vēl pavisam nedaudz un nonākam … klajuma malā. Jau zināmā vietā, netālu no viensētas ar klusējošo suni.
Šajā brīdī pie mums, navigatoriem, pienāk divi britu instruktori, kuri līdz šim visu notiekošo klusējot vērojuši no attāluma, un vaicā: vai mēs tagad zinām, kur faktiski atrodamies? Jā, tagad zinām.
Pa iepriekš sniegā iebristajām pašu pēdām vēlreiz dodamies uz priekšu. Šoreiz šķērsojam jau zināmo (aprakstīto) “trešo” taku un pēc brīža nonākam pie nākošās. Tai gan vajadzētu būt īstajai. Tagad pieliekam soli, jo iepriekš iekrātā laika rezerve pavisam sadilusi. Norādītajā vietā pie ceļa nonākam apmēram pusstundu pirms plānotā “kaujas” sākuma.
Komandieris mums tumsā ierāda pozīcijas. Ieņemam tās un gaidām. Ejot sakarsušais augums jūt, kā no slapjā sniega vēsums kopā ar ūdeni taustās tuvāk vēderam un krūtīm. Vēl nav auksti, bet drīz būs. Bet kam gan žēloties par to?
Tādas domas aizdzen automašīnu lukturu blāzma joprojām krītošajā sniegā. Vai tās ir “mūsējās”? Gaidītās? Tuvāk ceļam atrodas izlūki, kuri īstajā brīdī dos signālu ar apgaismošanas raķeti. Raķetes nav, bet atskan šāvieni. Un tad viss “iet vaļā”. Skaļi. Līdz “pretinieks” piebeigts.
Atpakaļ dodamies ātrā solī, vairs neslēpjoties. Visi gribam siltumu un sausumu. Vai otrādi – vispirms sausumu un tad siltumu. Tomēr tas mums tik drīz “nespīd”.
Britu instruktori mūs tādus slapjus un pilošus nosēdina mācību klasē, lai vērtētu aizvadītā nakts vingrinājuma norisi. Kamēr kursa vadītājs runā par mūsu veikumu, tikmēr kāds cits britu instruktors pieiet pie tāfeles, paņem krītu un ar lielajiem burtiem uz tās uzraksta īsu mana šīs nakts darba vērtējumu: “FUC-KING NAVIGATORS”.
Vēlāk arī grupas biedri izsaka savu vērtējumu par manām orientēšanās un navigācijas prasmēm. Es gan ātri izdomāju vienu “atrunu”- vai viņi padomājuši, kas notiktu, ja mēs nemaldītos pa mežu? Cik ilgi viņiem vajadzētu gulēt uz zemes slapjajā sniegā pie ceļa? Vismaz stundu, vai pat ilgāk.
Divi grupas biedri neslēpj savu nožēlu par to, ka “pretinieks” atbraucis negaidīti agri – viņi abi neesot paguvuši apēst līdzi paņemtos gaļas konservus. Izklājuši telteni, atvēruši kārbas un … jau sākusies šaušana. Šāvuši un rijuši, lai nav jāatstāj mežā.
Arī izlūkiem savs sakāmais par neizšautajām apgaismes raķetēm. Tās novietotas ceļa pretējā pusē, bet palaišanai vajadzēja notikt pavelkot auklu. Tomēr pretiniekam radušās aizdomas un viena no automašīnām apstājusies … tieši ar riteņiem uz auklas.
Mēs ar partneri – navigatoru, vēlāk secinājām, ka mūsu kļūda “radusies” jau steigā gatavojot mācību kartes. Tās griežot pirms līmēšanas kopā, viena no karšu lapām “nogriezta” nepareizi, taciņu skaits mūsu gatavotajā mācību kartē nesakrita ar to, kas faktiski ir apkārt klajumam pie Vītiņkalna mājām. Arī tāda var būt mācība. Šoreiz no pašu kļūdām.
