Poliklīnikas gaitenī nepārtraukti kāds nāca un gāja. Savu rindu gaidošie lūkojas plaukstās gulošajos viedtelefonos, pa laikam uzmetot skatienu jaunpienācējiem un ekrānam pie gaiteņa pretējās sienas. Iespējams, savā prātā skaitļojot laiku, cik vēl vajadzētu gaidīt.
Vienmērīgās “fona” skaņas vienā brīdī pārspēja skaļi un pārliecinoši sperto soļu troksnis. Aiz cilvēkiem neredzēju pašu nācēju pilnībā, vien ķermeņa apakšējo pusi. Tumša virsjaka, melni pagari svārki, melnas kurpes uz masīviem, vidēji augstiem papēžiem. Viena roka turēja divas melnas somas. Viena, mazākā, droši vien sievietes ikdienas aksesuāriem. Otra lielāka, kurā varētu ietilpt A4 formāta dokument ar mapēm. Tā, acīm redzot, darba lietām. Lietišķa sieviete. Viņas soli “nozuda” kādas ģimenes ārstes kabinetā, kas atradās tajā pašā gaitenī aiz matēta stikla šķērssienas.
Gaitenī nekas nemainījās, līdz visu uzmanību pievērsa balsis no iepriekš pieminētā ārsta kabineta. Viena no tām kļuva aizvien skaļāka un uzstājīgāka, bet otra, kaut arī nedaudz paaugstināja savus decibelus, tomēr palika mierīga un nosvērta. Sarunas (ja tā to varētu saukt) saturs nebija saklausāms. Bet tad vienā brīdī pavisam skaidri atskanēja valdonīga frāze par to, ka te neviens necienot iedzīvotāju intereses. Tas tā nepalikšot un viņa (skaļākās balss īpašniece) par to sūdzēšoties. Otra balss (droši vien daktere) mierīgi teica, kurp jāiet, lai to varētu darīt. Pieminēja pat konkrētu ēkas stāvu. Kā atbilde viņas teiktajam, pa gaiteni “aizskanēja” melnajās kurpēs ieauto kāju skaļie soļi. Vien no kabineta vēl varēja dzirdēt balsi, kas kādam teica, ka “viņa” pieprasījusi ko tādu, ko ārste nemaz nedrīkstot darīt. Tad “priekškars” (durvis) aizvērās.
Vēlāk, jau esot ārpus poliklīnikas gaiteņiem, manā atmiņā “uzpeldēja” gadījums no manām pirmajās darba dienām policijā. Toreiz kādu dienu policijas telpās ienāca kundze, kuras izturēšanās skaidri norādīja uz to, ka visam jānotiek tā, kā viņa saka. Izteica sūdzību par kādu no kaimiņiem un uzreiz norādīja, kādam jābūt uzliktajam sodam.
Tad atbildēju, ka vispirms noskaidrosim, vai tā ir patiesība (ko kundze stāsta) un sods kaimiņam, ja tāds vispār pienāksies, būs tāds, kādu nosaka likumi un noteikumi. To dzirdot kundze cēlās kājās un devās laukā no telpām skaļi draudot mani nosūdzēt gan “Bez tabu”, gan “Degpunktam”, gan arī kaut kādam tur amatvīram, kuru es nemaz nepazinu. “Priekškars” (durvis) aizcirtās ar tādu sparu, ka no durvju aplodām pacēlās putekļu mākonīši. Varbūt pat kāds sienas apmetuma gabals izkrita no savas vietas.
Vien pēc kāda laika uzzināju, ka kundze ilgus gadus ar stingru roku vadījusi kādu lielu vietējo –uzņēmumu, kurā viss tā arī noticis – pēc viņas prāta. Pie tā viegli pierod un vēlāk grūti pieņemt citus “spēles noteikumus”.
