Tajā dienā kopā ar kolēģiem atradāmies darba braucienā kādā pilsētiņā netālu no Drēzdenes. Pulkstenis rādīja agru pēcpusdienu un tas, kopā ar mūsu kurkstošiem vēderiem, atgādināja, ka laiks ieturēt pusdienas. Izvēlējāmies netālu esošo nelielu itāļu picēriju.
Tā kā mūsu vācu valodas prasmes bija visai ierobežotas, jeb, precīzāk sakot – to nebija gandrīz nemaz, tad visi iekārtojāmies ap vienu no lielākiem galdiem. Jo visas cerības bija uz vienu no kolēģiem, kura vācu valoda ne reizi vien mūs jau bija glābusi dažādās situācijās.
Kolektīvi iepazināmies ar ēdienkartē atrodamo piedāvājumu, izvēlējāmies un vērtīgais kolēģis to “noformēja” oficiantēm saprotamā vietējā valodā. Lai pasūtījumu nevajadzētu gaidīt ar sausu muti un raitāk ritētu sarunas, pasūtījām katram arī pa kausam alu.
Kad oficiante uz galda nolika pasūtītā alus kausus, vienam no kolēģiem “iedegās acis”. Ne jau dēļ oficiantes, bet gan skatoties uz alus kausu. Izrādās, ka viņa hobijs – alus kausu kolekcionēšana un šie kausi esot tik īpaši, ka viņš vēloties savu kolekciju papildināt ar vienu no tiem.
Ar vāciski runājošā kolēģa starpniecību tika uzrunāta oficiante – vai ir iespējams nopirkt vienu no kausiem? Nē, kausus viņi nepārdodot. Arī tad, ja ļoti, ļoti lūdz – vienalga ne. Bet, kas tad ja apmeklētājam gadoties sasist kausu? Nejauši. Ko tad oficiante darīšot? Kausa vērtību pieskaitīšot pusdienu rēķinam. Bet, ja “pieņemtu”, ka kolēģis “nosacīti” sasit kausu, par to samaksā, bet faktiski skaistais alus kauss paliktu vesels? Vai tad arī nekas nesanāktu? Nē, tā nevarot.
Šīs diskusijas laikā oficiante tā vērīgi lūkojās uz mums un ieklausījās mūsu savstarpējās sarunās. Tad vaicāja, kādā valodā mēs runājam? Latviešu. Kādas valodas vēl mēs protam? Nedaudz angļu, viens kolēģis vācu un visi, vairāk vai mazāk – krievu. To dzirdot oficiantes smaids kļuva vēl platāks – un tālāk viņa turpināja tīrā krievu valodā.
Nākošais jautājums bija – vai mēs gadījumā neesot militārpersonas? Atbildējām apstiprinoši, pievienojot pretjautājumu – kādēļ viņa tā domā? To varot pamanīt pēc mūsu uzvedības. Protams, nepajautājām – tā (mūsu uzvedība) laba vai ne tik laba?
Viņa ar žestu norādīja uz pārējām picērijas oficiantēm – viņas visas te esot krievu virsnieku sievas vai meitas. Tādēļ arī nav grūtības starp apmeklētājiem atpazīt armijniekus. Kad politiķi nolēma krievu armiju no Vācijas sūtīt atpakaļ uz Krieviju, viņas pašas (sievietes) izdarījušas savu izvēli – lai vīrieši (virsnieki) brauc vieni paši. Ko viņas tur Krievijā darīšot? Ne kārtīgi vieta kur dzīvot, ne arī darbs. Tā arī palikušas tur, Vācijā.
Drīz vien visu mūsu uzmanību “paņēma” atnestās picas, tādēļ arī nekādas sarunas netrupinājās. Kad bijā beiguši pusdienot, oficiante uz galda nolika rēķinu un mēs kolektīvi “sametāmies” un sākām posties uz promiešanu. Tajā brīdī oficiante klusējot uz galda mūsu “kolekcionāra” priekšā nolika tādu palielu papīra vīstokli. Viņš uz to paskatījās “platām” un pārsteigtām acīm, jo, laikam, prāts vēl nespēja noticēt tam, kas varētu slēpties zem daudzām papīru kārtām. Jau uz ielas esot viņš paplēsa papīru – tur atradās iekārotais skaistais alus kauss. Vairāk par piedzīvoto dienesta laikā NBS varat lasīt sekojot šai saitei: ARMIJA – NBS
