Katrā, nu gandrīz katrā, kolektīvā ir savs neformālais līderis, kurš “nosaka toni” savstarpējās attiecībās, vai arī kā minimums, pats rīkojas kā pašam tīk, maz ņemot vērā citu viedokli. Bieži tādā kolektīvā ir arī tāda persona, kura tiek “pastumta” tālākajā stūrī un kļūst gandrīz nemanāma. Līdz kādam brīdim, reizei, kad šis “atstumtais” kļūst par vienīgo glābēju.
Stāsts ir no tā laika, kad arodskolā jauniešiem mācīju par automašīnu uzbūvi un apkopšanu. Necentos viņu prātus pieblīvēt ar detalizētu teoriju. Tā vietā vēlējos panākt, lai viņi saprot noteiktas teorijas un praksē noderīgu procesu likumsakarības.
Tas izpaudās tā, ka ieskaites darbos negaidīju teorijas atstāstus, bet gan praktisku rīcību automašīnu “laboratorijā”. Telpā, kurā atradās dažādās pakāpēs izjaukti automašīnu agregāti un detaļas.
Tehniskiem cilvēkiem tas būs vieglāk saprotams, ja minēšu piemēru. Uz statīva atrodas automašīnas motors. Tam blakus uz galda aizdedzes sistēmas daļas. Ieskaite ir nokārtota tajā brīdī, kad motors “ierūcas” (izsit dūmu). Kā to panākt? Tā jau jauniešu “problēma”, ar kuru jātiek galā četrās stundās. Drīkstēja izmantot jebkuru mācību līdzekli.
Tiesa, bija gadījumi, kad motors “rūca” arī pēc “nestandarta” vadu savilkšanas. Tomēr galvenais, lai saprot darbības principu. Tad jau ar auto uz ceļa nepaliks. Tas gan ar veciem un vienkāršiem auto, ne mūsdienās. Un arī tādos gadījumos, kas bija pavisam reti, ieskaite bija nopelnīta.
Tagad gan atpakaļ pie konkrētā gadījuma, par ko šis stāsts. Kādā mācību grupā mācījās visai augstprātīgs un “nešpetns” līderis Pēteris un viņa “pretpols” Ansis. Šajā stāstā – atstumtais.
Pētera tēvs bija kādas prestižas iestādes priekšnieks un viņa gars stipri “pielipis” arī dēlam dažādās tā izpausmēs. Tas gan neietekmēja manu attieksmi pret jauniešiem – prasības vienādas. Par to jau bijām vienojušies mācību gada sākumā.
Mācību gads tuvojās nobeigumam, kad arī prāts vairāk “grozās” ap pavasarim tuvākām lietām, nekā laika pavadīšanai nodarbībās. Tas arī laiks, kad skolā sākās ieskaites un eksāmeni pirms došanās garajā un pēdējā praksē uz laukiem. Mācību priekšmets “Automobīļu uzbūve un apkopes” nebija izņēmums. Vienā no ieskaites nodarbībām audzēkņi cits aiz cita izpildīja uzdevumus, saņēma “ieskaitīts” un klusām izgāja no laboratorijas telpām. Līdz palika tikai divi – Pēteris un Ansis.
Pēteris bija no tiem, kuriem “gaiša galva” un viss ātri “pielēca”. Šoreiz viņu “iegāza” biežie teorijas nodarbību kavējumi un ar attapību vien caurumu zināšanās neaizbāzt. Turpretī Ansim tā saprašana nenāca tik ātri, bet viņš visu panāca lēnām, ar pacietīgu dabu. Tā nu abi “būrās” ap automašīnu agregātiem, katrs savā laboratorijas stūrī.
Sēdēju pie galda uz paaugstinājuma no kura varēja labi pārskatīt telpā notiekošo. Īpaši pievērsu uzmanību Pēterim, jo visas pazīmes liecināja par to, ka viņā labi apzinās – nu viņš ir “sprukās”. Līdz nodarbības beigām nepaspēs aizpildīt robus savās zināšanās, bet nesekmīgs vērtējums – ne tikai garantēts “brāziens” no stingrā tēva un iespēja netikt pie šofera tiesībām.
Pēteris aizvien biežāk skatījās pulkstenī, arī uz viņa priekšā esošo auto agregātu un …meta arī skatus pāri telpai uz Anša pusi. Nez ko tas nozīmēja? Ansis tikmēr bija iegrimis burtiskā nozīmē KAMAZ bremžu regulēšanas izzināšanā – ielīdis starp auto aizmugurējiem riteņiem.
Un tad tas notika! Pēteris piecēlās kājās, paskatījās uz manu pusi (es izlikos to nemanām), pietvīka pavisam sarkans un sāka virzīties uz Anša pusi. Cerot, ka nenotiks nekas nepieņemams, neuzkrītoši vēroju notiekošo.
Piegājis pie KAMAZ Pēteris klusu uzrunāja Ansi. Ansis izlīda no riteņu starpas un izskatījās gan stipri pārsteigts, gan samulsis. Nedzirdēju sarunu, bet viņi abi devās pie Pētera galda, kur Ansis, nu jau ar svarīgu sejas izteiksmi, kaut skaidroja un rādīja.
Kā jau teicu iepriekš, Pēterim “ātri pielēca” un Ansis pēc laika devās atpakaļ pie “sava” KAMAZa. Drīz vien Pēteris pieteicās atbildēt ieskaites tēmu. Nepieciešamo minimumu viņš zināja, tādēļ arī tika pie “ieskaitīts”. Arī pārāk piekasīgi viņu netincināju, jo diezgan labi sapratu, kāda viņam bija iekšējā cīņa pirms izlemt doties pēc palīdzības pie cilvēka, kuru iepriekš pats grupas biedru priekšā bija dažādi noniecinājis un atstūmis.
Tā nu sanāca, ka nosacīti “vienā laivā” nokļuva pavisam atšķirīgi, pat pretrunīgi cilvēki. Vai vīni noslēdza kādu vienošanos? Nejautāju. Protams, arī Ansis saņēma savu “ieskaitīts”.
Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Views: 144
