Alfreds Pikšens. 1940.gada septembris. Ape. Pēdējā diena Latvijas armijas formas tērpā.
No savas bērnības atceros istabā pie loga lielu galdu, pārklātu ar vaskadrānas galdautu. Tas tādēļ, lai vieglāk būtu sakopt bērnu kļūdas un nedarbus – tintes un ūdenskrāsu traipus, reizēm arī kādu ciešāk pielipušu plastilīna pikuci. Kaut kas īpašs mums, bērniem, bija tās reizes, kad māte pacēla galdauta malu un atslēdza galda atvilktni. Tajā bija dažādas neredzētas lietas. Atceros vēstules ar košām un svešām pastmarkām, krāsainas svešu cilvēku fotogrāfijas. Par viņiem man nekā nestāstīja (bet izdevās šos “svešiniekus” sastapt daudzus gadus vēlāk). Vēl tur bija kāda skaista vīrieša fotogrāfiju man svešādā armijas formas tērpā. Ar slīpām baltām svītrām uz uzšuvēm pie apkakles. Tā bija mana tēva jaunības gadu fotogrāfija.
Nesen manās rokās atkal nonāca iepriekš pieminētā tēva fotogrāfija armijas formas tērpā. Tagad jau zināju, ka tā ir Latvijas armijas forma. Izņēmu fotogrāfiju no albūma un tās otrā pusē izlasīju skumīgu uzrakstu: „Ape. 1940.gada … septembris. Pēdējā diena Latvijas armijas formas tērpā”.
Par saviem jaunības gadiem vecāki daudz nestāstīja. Vien to, ka mācījušies lauksaimniecības skolā, tēvs daudz sportojis. Un tad, gluži kā pārtraukums viņu dzīvē. Varbūt, ka pie vecāku klusēšanas arī pats biju stipri vainīgs. Skolā, vecākajās klasēs vajadzēja rakstīt sacerējumu par skolu, par mācīšanos. Mājās grāmatu plauktā, aiz citām grāmatām, atradu nelielu grāmatu cietos, karmīnsarkanos vākos. Un viens raksts bija tieši kā radīts manam sacerējumam. Protams, to tieši nepārrakstīju, bet daudz ko no tā izmantoju. Par sacerējumu dabūju vislabāko atzīmi. Vecāki vaicāja, kā man tas izdevies? Atzinos par atrasto grāmatu sarkanajos vākos. Kopš tās dienas to grāmatu vairs netiku redzējis. Pēc daudziem gadiem noskaidrojās, tas ir bijis Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa runu krājums. Un man „palīdzējusi” viņa uzruna Latvijas skolotājiem. Pēc tā gadījuma retāk manā klātbūtne tika atvērta arī tā noslēpumainā galda atvilktne. Sapratu vēlāk – lai nejauši neizpļāpājos kam nevajag.
Tēvs reizēm stāstīja par piedzīvoto armijā. Bet tās bija atsevišķas epizodes, kuras parasti netika „piesietas” pie konkrētas armijas vai vietas. Pēc stāstītā sapratu, ka dažu gadu laikā viņam nācies dienēt dažādos bruņoto spēku formējumos: Latvijas armija, Tautas armija, Sarkanās armijas teritoriālais korpuss un vācu armija.
Turpmāk dažas no tēva stāstītajām epizodēm. Iespējams, ka kādam lasītājam būs iebildes, bet tās ir tikai atmiņas, ne vēstures grāmata.
1941.gada vasara
Fotogrāfijā kopā ar man nezināmu dienesta biedru. Litene. Blakus latviešu vienībām bijuši izvietoti apcietinātie igauņu karavīri. Dienā tie kaut kur strādājuši, bet vakarā uz nometni nākuši no meža puses nesot uz pleciem smagu baļķi un dziedot. Ja konvojam kaut kas nav paticis, igauņiem bijis jāiet atpakaļ uz mežu un dziedāšana, nesot baļķi, jāatkārto.
14.jūnija rītā tēvam sākusies dežūra štābā. Vienā no telpām uz grīdas bijusi kaudze ar virsnieku karšu somām. Kāds no krievu virsniekiem nevērīgi teicis, ka viņiem (latviešu virsniekiem) tās vairs nebūšot vajadzīgas.
Liepna. Skolā man vajadzēja mācīties „Balādi par Liepnas kauju”. Tēvs stāstīja, ka nekāda liela kauja nav bijusi. Gaidījuši vācu uzbrukumu no vienas puses, bet uz viņiem sākuši šaut ložmetēji pavisam no citas puses. Steigā atkāpušies. Netālu no tās vietas nonākuši ielenkumā un sagūstīti. Vācieši aizturējuši komunistus un komisārus, bet pārējos latviešus palaiduši uz mājām.
Gājuši kājām vai balsojuši tukšās vācu kravas mašīnas, kas atgriezušās no frontes puses. Uz divām dienām aizturēti. Vācieši iedevuši šautenes un likuši apsargāt munīciju, kas bijusi novietota kādā sporta laukumā Madonā. Pēc tam atkal atlaisti uz mājām.
1943.gads.
Iesaukts vācu armijā. Ne reizi tēvs nepieminēja vienību, kādā dienējis. Nekad no viņa nedzirdēju vārdu „leģions”. Sapratu vien, ka karojis pārsvara tikai Latvijas teritorijā. Artilērijā.
Vienīgi tad, kad bija skaidrs, ka neatkarība Latvijā atjaunojusies uz palikšanu, tēvs vairāk sāka stāstīt par notikušo vācu armijā. Biežāk pieminēja arī leģionu.
1945.gads.
Kara beigas sagaidītas dzīvam esot un bez ievainojumiem. Gūsts. Krievu virsnieks pratinot vaicājis, vai tēvs bijis kādu sabiedrisko organizāciju dalībnieks. Tēvs teicis, ka bērnībā tikai Mazpulkā. To krievs nav sapratis, kas ir „mazpulks”. Tulks viņam skaidrojis, ka „mazpulks” Latvijā ir bijis tas pats, kas apmēram „komjaunatne” Padomju Savienībā. „čto to vroģe komsomola” (kaut kas līdzīgs komjaunatnei). Tēvs uzskatīja, ka tikai pateicoties šim tulkojumam, gūstā pavadītais liks bijis visai īss – vien pāri gadu gāzes vada būvēšanā Maskavas tuvumā. Moršanskā. To svešo vārdu bērnībā lasīju iegravētu uz karavīra alumīnija katliņa, ko tēvs bija pārvedis mājās no gūsta. Bet es ar to savā bērnībā laukos nesu barību vistām.
Mūsdienas
“padomju laikos” mājās nekad nerunāja par politiku. Ne arī par labajiem Ulmaņu laikiem. Vismaz ne man dzirdot. Līdz pienāca laiks, kad tēvs mani nedzina laukā no istabas, kad vakaros piesēdies cieši klāt lampu radioaparātam “Dzintars”, starp “peldošiem” dūcieniem centās saklausīt radio ziņas latviešu valodā. Amerikas Balss. Tad sāku nojaust, ka ne viss apkārt ir tā, kā mums stāstīja.
Tēvs nekad to neteica, bet ar gadiem es nojautu, cik daudz viņam nozīmēja tas, ka dienēju mūsdienu Latvijas bruņotajos spēkos. Tādēļ, ja vien bija tāda iespēja, it kā „nejauši” iebraucu viņu apciemot ģērbies formas tērpā. Saka jau, ka īsts karavīrs ir karavīrs visu mūžu. Savā garā.
