Tajā dienā šķita, ka ziema jau griežas uz pavasara pusi. Vēso ziemeļvēju vietā no meža puses dvašoja gandrīz nemanāms dienvidnieks. Pāris nedēļu īsti neredzētu sauli pa brīdim centās piesegt kāds rets pelēks mākonis ar balti pūkainu apmali.
Jaukais laiks bija izvilinājis pludmalē daudz vairāk cilvēku nekā te varēja redzēt iepriekšējās dienās. Ģimenes ar bērniem, kuri skraidīja pakaļ putniem gar ūdensmalu vai ar lāpstiņām centās izurbināt aizsargrāvjus tikko celtajām smilšu pilīm. Pārīši turējās atstatus. Viņi skatījās tikai viens uz otru vai arī knipsēja selfijus uz rāmās jūras fona. Bija arī tādi kā es. Pa vienam. Nesteidzīgi. Vai nu iegrimuši savās domās, vai arī vēroja jūru un cilvēkus.
Manā telefonā atskanēja whatsapp ziņas signāls. Laikam ienācis video par mazdēla jaunapgūtām prasmēm. Palūkojos apkārt, kur varētu apsēsties un nesteidzīgi aplūkot saņemto ziņu. Turpat netālu ieraudzīju solu un kura vēl neviens nesēdēja. Apsēdos uz tā ar seju pret sauli un pievērsu visu savu uzmanību telefona ekrānam.
Te negaidīti manā priekšā starp kārklu krūmiem no meža puses iznāca divi vīrieši. Vecākais no viņiem varēja būt ap gadiem piecdesmit. Galvā melna adīta cepure līdz uzacīm, dzīvām, šaudīgām acīm un gaišām, spurainām ūsām. Virsjaka atpogāta, zem tās tumšs džemperis ar pelēkām horizontālām svītrām.
Jaunākajam varētu būtu gadi trīsdesmit, bet ne vairāk par trīsdesmit pieciem. Bez cepures. Apaļīga seja, pagari gaiši mati. Nekā zīmīga. Mugurā melna mitrumizturīga jaka ar uz muguras atmestu kapuci ar spalvainu apmali.
Abiem vīriešiem kopīgā pazīme – no jaku sānu kabatām laukā rēgojās lielāka izmēra skārdenes ar kādu dzeramo.
Nācēji uz mirkli piestāja, pārlaida skatienu pludmalei, tajā skaitā man un solam, un tad iekārtojās uz sola tā pretējā pusē, ar skatu uz jūru. Pēc brīža no tās puses dzirdēju šņācošu skaņu, kāda rodas atlobot skārdeni. Viņu sarunā neklausījos, jo mana uzmanība joprojām bija pievērsta telefonam.
Pēc brīža, kad biju iepazinies visiem piesūtītajiem jaunumiem, telefonu ieliku jakas kabatā. Ar muguru atspiedos pret sola atzveltni un izstiepu kājas tālu smiltīs, saules virzienā. Labsajūtā pat acis pievēru. Kad acis ciet, ausis kļūst dzirdīgākas. Caur tām līdz apziņai nonāca ne tikai ne tikai viļņu radītais fons, bet arī abu iepriekš pieminēto vīriešu sarunas fragmenti.
- Kur Jurka pazudis, ka rītos vairs neredzu autobusā? – pēc balss jautātājs varētu gados vecākais vīrietis.
- Pagājušajā nedēļā viņu atlaida no darba – atbildēja jaunākais.
- Par ko tad tā?
- Eh, sakasījās ar priekšnieku. Tajā lielajā vējā divas reizes brīvdienās noliktavā pazuda elektrība. Vajadzēja ātri sataisīt, bet Jurka šefam teica, ka brīvdienā neiešot. Lai saucot jauniņo. Šefam tas nepatika.
- Kas par jauniņo?
- Aleksis. Nu jau kādu pusgadu pie mums strādā. Rādās tāds apsviedīgs. “Rubī” visādās shēmās un jaunajās iekārtās. Ja vajag, pastrādā arī pēc darba laika.
- Varēja jau Jurka palikt. Vecs buks, viss zināms.
- Mēs jau arī tā domājām. Bet šefs teica, tagad krīze, štatus jāsamazina. Aleksis viens ar visu tikšot galā.
- Nu i duraks tas Jurka! Pats vainīgs.
- Kā tā?
Te abu vīriešu sarunā iestājās pauze. Laikam iemalkoja dzeramo no savām skārdenēm vai arī vecākais savā prātā pārcilāja vārdus, lai saprotamāk turpinātu savu domu.
- Mēs ar Jurku gandrīz reizē sākām strādāt. Viņš bāzē, es – sanatorijā, vecākais turpināja pēc pauzes.
- Jā, viņš reiz stāstīja.
- Mums arī nesen štatus īsināja. Bet atlaida vienu citu, mani atstāja. Kaut gan viņš bija gandrīz tāds pats kā jūsu Aleksis.
- Kā to dabūji cauri?
- Ha, vecīt! Elementāri. Vajag domāt ar galvu un laicīgi darīt tā, ka bez tevis nekādi nevar iztikt.
- Nu? Nu?
- Sanatorijas ēka vēl no padomijas laikiem. Kad nāca tās prasības par visādām signalizācijām, kurš visus vadus vilka? Es. Kad nāca modē videokameras, kurš vadus vilka? Atkal es. Ja kaut kas nedarbojas, kuru meklē rokā? Mani.
- Vai tad neviens cits nevar sataisīt, ja kaut kas nojūk? Paņem plānu, shēmu paskatās un viss notiek.
- Ha! Tur jau tas suns aprakts! Vadus reti kur vilku pēc projekta vai plāniem, bet pa savam. Ka tik viss darbojas. Tagad visam pāri piekaramie griesti vai reģipsis un tikai es zinu, kur kāds vads aizvilkts. Šo to jau sev piezīmēju, visu galvā nepaturēsi.
- Nu gan tu dod!
Atkal pauze. Pēc īsa klusuma vecākais turpina.
- Reiz priekšnieks jau gribēja tikt no manis vaļā, tāpēc ka nedarīju īsti pēc viņa prāta. Kad dažās elpās nobruka signalizācija, atsauca kaut kādu firmu. Atbrauca veči, paņēma no priekšnieka projektu un ķērās klāt. Bet viņiem nekas nesanāca, jo vadi ta savilkti pēc maniem papīriem. Tā arī atmeta ar roku un aizbrauca.
- Un ko priekšnieks?
- Staigāja šņākdams un tad tomēr nāca pie manis.
- Varēji “uzsist” cenu.
- Varēju, bet īsti nesanāca. Drīz vien pēc tam vienā mājas spārnā sāka taisīt eiroremontu. Brauca visādas firmas, arī tās, kas vadus velk. Man nekā neprasīja, arī tuvumā nelaida. Bet nesatraucos, sanatorija liela, neremontētu telpu vēl daudz, tā kā vēl kādu laiku man darbs garantēts.
Tālāko sarunu gan nedzirdēju, jo nelaikā iezvanījās mans telefons. Zvanīja kāds aģents ar izdevīgu, viņaprāt, interneta un TV piedāvājumu. Tomēr galveno domu no nejauši noklausītās sarunas sapratu, ka, pretēji apgalvojumam, ka nav neaizstājamu cilvēku, iespējami arī izņēmumi.
Views: 45
