Gadsimta sākumā, kad Latvija bija ceļā uz NATO un arī jau esot tās dalībvalsts, Nacionāliem bruņotiem spēkiem vajadzēja visai detalizēti atskaitīties par faktiskiem un plānotiem tēriņiem.
Piemēram, ja veidoja jaunas kaujas spējas vai pirka tehniku, prasīja ne tikai ieviešanas izmaksas, bet arī aprēķinus par to, cik daudz līdzekļu vajadzēs lietošanai un apkalpošanai, kā arī – vai tādi līdzekļi būs reāli pieejami tuvāko gadu budžetā.
Šādas prasības lika mainīt iepriekš piekopto principu – attīstības plānā ne tikai rakstīt visu, kas ienāk prātā un arī sākt īstenot. Bet, kad pienāks laiks apmaksāt rēķinu, tad jau kaut kā naudu “sakasīs”. Rezultātā parādījās tādi termini kā “Kopeļa tabulas” un “Projekts A-70”, kas ietvēra citādu pieeju plānošanai. Attīstības mērķus kārtot prioritārā secībā un ņemt vērā, ka pirmā prioritāte ir tikai viena un to var piešķirt tikai vienam mērķim. Pēc tās seko otra, trešā un tā tālāk.
Paralēli summējās mērķu sasniegšanai nepieciešamās finanses. Sasniedzot reāli pieejamā budžeta “griestus” , tika “pavilkta svītra” zem ieviešamo projektu saraksta. Atlikušie projekti palika vīzijā nākošiem finansējuma periodiem.
Koordinējot vairāku desmitu projektu vienlaikus īstenošanu, ievēroju pāris interesantas tendences. Jauns projekts bieži “nāk” ar jaunām funkcijām. Loģiski, ka aprēķina jauno funkciju (spēju) ieviešanas izmaksas. Bet, kā atskaites punktu pieņem, ka visu sāk no “nulles”, kas bieži nav taisnība, jo jau ir pieejami dažādi resursi, kas izmantojami arī jauna projekta ietvaros. Reizēm jaunais projekts noņem iepriekšējās funkcijas vai uzdevumus un resursi atbrīvojas.
Cita tendence ir tāda, ka projekta ietvaros paredz darbus, kas tieši neattiecas un jauno spēju attīstību. Citiem vārdiem sakot – izmanto izdevību dabūt līdzekļus tam, kam citādi nez vai dabūtu. Vadās pēc principa “labi, ja būtu”, bet ne pēc “kritiski nepieciešams”. Kā parasti – jāprasa vairāk naudas, jo tāpat visu neiedos.
Atsevišķos gadījumos, lai apjomīgs projekts saņemtu “zaļo gaismu” un to varētu iesākt, nenorāda visas iespējamās izmaksas. Jo lēmumu pieņemošās amatpersonas var to nobremzēt dēļ ļoti lielām izmaksām. Tādēļ pat ar apzinātu maldināšanu panāk projekta iesākšanu un pēc tam “šantažē” naudas dalītājus – ir iesākts, vajag vēl naudu lai pabeigtu. Līdzīgus piemērus nav tālu jāmeklē arī mūsdienās.
