Patiess stāsta par gadījumu, kad kādā septembra vakarā divi ogotāji neiznāca no dzērveņu purva.
Tajā rītā, kā katru darbdienas rītu, posos uz darbu. Virtuvē uz galda mani gaidīja brokastis ar “pien-kafiju”, kad manu rosīšanos pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Atvēru tās. Kāpņu laukumiņā stāvēja trīs sievietes. Viena no tām pagriezās un devās lejup pa kāpnēm, bet abas palikušās samulsušas sveicināja mani: “Labas rītas!”. Pēc tam turpināja diezgan grūti saprotamā krievu valodā ar atvainošanos par tik agru traucēšanu mājās, bet esot vajadzīga policijas palīdzība. Manu dzīvokli esot parādījusi kāda vietējā iedzīvotāja.
Dažās turpmākajās minūtēs, turpat kāpņu telpā, noskaidrojās situācijas būtība. Viņas esot no Lietuvas (līdz tās robežai vien 7 km) un iepriekšējā dienā pēcpusdienā, kopā ar saviem vīriem, atbraukušas uz purvu lasīt dzērvenes. Abi vīrieši purvā pagājuši tālāk meklēt labākas ogu vietas un … pazuduši. Piezvanīt nevarot, jo abi telefoni “atbild”, ka “izslēgti vai nav zonā”. Arī purvā uz viņu (sieviešu) saucieniem neviens neesot atsaucies.
Sievietes iznākušas pie mašīnām, cerot, ka vīrieši jau būs tur. Nebija. Kamēr vēl bijis gaišāks, pagājušas pa taku atpakaļ uz purva pusi, ūjinājušas, saukušas, bet joprojām nekādas atbildes. Telefoni arī klusē. Sācis satumst un viņas nolēmušas nakti pārlaist automašīnā. Zvanījušas ģimenēm, paziņām un radiem uz mājām Lietuvā, varbūt devuši kādu ziņu. Arī nekas. No rīta nolēmušas meklēt policijas palīdzību. Tā ar uz ielas sastaptas sievietes palīdzību nonākušas līdz mana dzīvokļa durvīm. (Vēl viens apliecinājums tam, ka mazpilsētā ir cilvēki, kuri zina visu par visiem).
Lai varētu pabeigt pošanos uz darbu, palūdzu nedaudz pagaidīt uz ielas. Ja tāds notikums, brokastis palika nepabeigtas uz galda. Arī man neviltots satraukums, jo ar tādu situāciju sastapos pirmo reizi. Reizē devāmies uz policijas darba telpām. Kolēģi vēl nebija ieradušies, tādēļ vispirms nolēmu noskaidrot, kurā purva daļā viņi iepriekšējā dienā atradušies. Internetā atradu Lielauces ezera un tam blakus esošā purva karti un sākās “skaidrošanās”.
Protams, ka viņas nekā nevarēja parādīt, jo purvs ir svešs un tajā viss liekas vienāds. Tad turpinājām savādāk – lūdzu, lai mēģina parādīt, pa kuru ceļu viņi brauca uz purvu. To gan, pa brīdim savstarpēji kaut ko runājot lietuviski, viņas varēja izdarīt. Arī tas labi, jo, kā bija redzams kartē, tad no parādītās vietas uz purvu var nokļūt tikai pa vienu taciņu – pāri pļavai purva malā un tālāk cauri biezam meža pudurim.
Kamēr tā darbojāmies ar vietas noskaidrošanu, darbā ieradās arī abi kolēģi. Sākām spriest – sākt pazudušo meklēšanu ar saviem spēkiem, vai arī saukt talkā Valsts policiju, VUGD, zemessargus? Pirmais tāds gadījums, pieredzes nekādas. Tomēr, tā kā diena tikko sākās, laiks saulains, nolēmām sākt ar pašu spēkiem. Ar dienesta mašīnu aizbraucām uz vietu, kuru norādīja abas lietuvietes. Viņas sekoja ar savu automašīnu.
Atstājām automašīnas ceļa malā un sākām virzīties pa taciņu purva virzienā. Pāri pļaviņai, tad pa biezo mežu līdz klajākai vietai purvā. Sūnās iestaigātas labi pamanāmas pēdas. Nē, drīzāk pamatīga vaga …jo ne jau pirmie ogotāji šajā rudenī. Man pašam, neraugoties uz maztīkamo situāciju un arī stresu (ko centos neizrādīt uz āru), bija pat interesanti, jo tajā purvā nekad nebiju bijis.
Norunājām, ka iesim pa taku līdz vietai, kuru sievietes pašas labi atceras. Tālāk – tad jau pēc apstākļiem. Bijām jau briduši pa purvu diezgan ilgi, kad starp priedītēm priekšā pamanīju divus cilvēkus, kuri nāca mums pretī. Tik agri nāk laukā no purva? Parasti ap šādu laiku dodas pretējā virzienā.
Par laimi, tie izrādījās abi “pazudušie” vīrieši. Sveiki un veseli. Tikai … pārsaluši. Toties ar pilniem ogu traukiem. Protams, prieks visiem par tik laimīgu iznākumu.
Sarunā ar “pazudušajiem” vīriešiem noskaidrojās, ka pievakarē, meklējot labākās ogu vietas, abi tā aizrāvušies, ka aizgājuši pārāk tālu no abām sievietēm. Kā tas reizēm notiek, kad galvas pie zemes un dibeni gaisā, nojucis arī “pareizais” virziens un atpakaļ ceļš. Saukuši, ūjinājuši un svilpuši, bet bez atbildes, jo patraucējušas arī skaļās vēja brāzmas priežu zaros. Kad plicis tik tumšs, ka pat paši savas pēdas nav varējuši saskatīt, pieņēmuši visai loģisku lēmumu – lai pa tumsu neiekristu kādā ūdens bedrē vai dūksnājā, neizdurtu acis uz zariem – nekur neiet, bet atrast sausāku vietu un tur pārlaist nakti. Tā arī izdarījuši. Sēdējuši uz saviem ogu traukiem un visu nakti runājuši par visu ko. No rīta, kad aususi saule bez mākoņiem, vispirms atraduši savas pēdas un tad arī taku, uz kuras satikāmies.
Kādēļ klusējuši telefoni? Vienkārši. Viņiem abiem tāds SIM kartes pieslēgums, kas darbojas tikai Lietuvas teritorijā. Tad kādēļ telefonus velti nesētā līdzi? Var vēl pazaudēt purvā. Izslēguši un atstājuši automašīnas bagāžniekā.
Šis gadījums beidzās laimīgi, ja neskaita diezgan pamatīgu satraukumu visiem iesaistītajiem. Pieļauju, ka rudeņos bijuši vēl citi ogotāju nomaldīšanās gadījumu, par kuriem policija nemaz neuzzināja, jo … līdz katra gada 10.septembrim dzērveņu lasīšana konkrētajā purvā bija aizliegta. Nez vai kāds gribētu saukt policiju … “lieguma” laikā.
Dzirdēju tādu joku (tā patiesumu neesmu pārbaudījis), ka Lietuvā, pierobežas pilsētā Jaunakmenē, lietuvieši latviešiem tirgū pārdevuši dzērvenes ar atlaidēm, sakot – tās jūsu pašu ogas.
Tā sagadījās, ka strādājot pašvaldības policijā vajadzēja piedalīties vēl vienā “pazuduša” ogotāja meklēšanā. Tas process noritēja tajā pašā purvā, bet ar asākiem piedzīvojumiem. Par to būs cits stāsts.
