Dzīvošanai mazās pilsētās ir kāda interesanta nianse: gandrīz katrs zina, kur dzīvo ne tikai viņam vajadzīgie, bet arī citi, biežāk “mutvārdu avīzēs” pieminētie cilvēki. Ja arī tajā brīdi persona nav sastopama savā “dzīvesvietā”, tad daži īpaši “informētie” pat zina, kur vajadzīgo cilvēku atrast. Tad, kad norisinājās turpmāk pieminētie notikumi, biju to personu skaitā (kā jau pašvaldības policijas darbinieks), par kuriem zināja daudz. Vai viss bija taisnība, tas cits jautājums, par ko šoreiz nerunāsim.
Nedēļas nogales brīvdienās ir tāds brīdis, kad liela daļa cilvēku ir pamodušies, nesteidzīgi rosās pa savu dzīves telpu, bet vēl nav devušies laukā. Tā vienā no tādiem rītiem pie dzīvokļa durvīm izdzirdēju klauvējienus. Tātad kaut kas ārkārtējs, jo, kā pieminēju, šajā laikā visi normāli cilvēki vēl rosās pa mājām.
Atvēru durvis. Aiz tām kāpņu laukumiņā stāvēja nepazīstama sieviete un satrauktā balsī stāstīja, ka uz pilsētiņas galvenās ielas viens pats atrodoties mazs bērns. Bez pieaugušajiem. Kaut ko vajagot darīt, citādi varot notikt kāda nelaime. Palūdzu pāris minūtes pagaidīt, lai saģērbtos laukā iešanai, un devāmies uz ielas.
Saulains pavasara rīts, sniegs jau nokusis, starp namiem ložņāja lēns vējš. Zaros pumpuri vēl nebija atvērušies un arī zāle snauda. Uz ielas uzreiz ieraudzīju mazu bērnu, kurš kaut arī lēnām, tomēr pārliecinoši kaut kur devās. Sieviete teica, ka esot viņam sekojusi jau kādu gabaliņu un tad nākusi sameklēt mani. Piegāju pie zēna un pajautāju, kurp viņš dodas viens pats.
Man pretī droši raudzījās maza, apaļa sejiņa ar divām spožām acīm. Lai arī viņš bija viens, tomēr apģērbies atbilstoši tā rīta laika apstākļiem. Tikai galvā cepure, tāda kā aubīte, uzvilkta otrādi. Un sejiņa, iespiesta cepures tajā daļā, kas paredzēta kaklam, izskatījās īpaši maziņa un apaļa.
Atbildi uz savu jautājumu, kur viņš dodas, es nesaņēmu. Tāpat zēns neatbildēja arī uz jautājumu kā viņu sauc. Kad jautāju, cik viņam gadu, zēns lepni pastiepa uz augšu roku ar trīs nenolocītiem pirkstiem. Ahā, pirmais kontakts mums ir! Bet ko tas man dod? Ielas vēl tukšas. Tikmēr arī pieminētā sieviete nemanāmi pazudusi.
Galvā vienlaikus šķetināju visādus rīcības variantus. Viens no tiem bija – sameklēt cilvēku, kurš varētu atpazīt tāda vecuma bērnu. Tātad – kādu, kas strādā bērnudārzā. Pilsētiņa maza, tās varētu būt lielas izredzes, ka atpazīs.
Tikmēr turpināju iztaujāt mazo: vai viņš zina, kur dzīvo? Viņš pamāja ar galvu. Tāda atbilde manī pamodināja sīku cerību, ka situāciju varētu atrisināt ātrāk. Tomēr – kāds no tā labums, ja viņš nerunā. Jautāju tālāk: vai viņš var parādīt ceļu uz mājām? Atkal apstiprinošs mājiens ar galvu. Uz kuru pusi mums jāiet? Zēns ar roku parādīja virzienu pa ielu lejup no kalna, no kurienes viņš nāca.
Tā nu mēs abi lēnām gājām … turēju mazā vīrieša plaukstu savējā. Pie katra krustojuma jautāju: kurā virzienā tagad jāiet? Kā atbilde – norāde ar brīvo rociņu – tikai uz priekšu. Kā par spīti, uz ielas neviena paša cilvēka. Ja mēs ejam pareizā virzienā, gan jau ka kāds no kaimiņiem atpazītu mazo zēnu. Nekā.
Manī jau nedaudz bija mazinājusies cerība šādā veidā atrast bērna vecākus. Palicis vairs viens ielu krustojums pirms dzelzceļa pārbrauktuves. Tajā atkal jautāju: uz kuru pusi tagad jāiet? Šoreiz zēns ar roku norādīja uz šķērsielu labajā pusē. Labi, iesim tur!
Kad bijām pavisam nedaudz pagājuši pa šo šķērsielu, pie vienas no mājām ieraudzīju šim laikam neparastu rosību: vairāki pusaudži staigāja ap māju, malkas šķūnīšiem un starp ielas pretējā pusē augošajiem kokiem. Mūs ieraudzījuši, tie kaut ko skaļi sauca pagalma virzienā un skrēja pretī. Izrādījās, ka vīrietis pie manas rokas ir viņu mazais brālītis.
Mājas pagalmā sastapu satraukušos vecākus un sāku viņus iztaujāt, kā tas var notikt, ka mazs bērns viens pats atrodas tik tālu no mājām. Tā kā tajā rītā nevienam nevajadzēja iet uz darbu vai skolu, tad ģimene dienu sākusi nesteidzīgi. Kurš jau rosījies, kurš vēl gulējis. Un tā nav pamanījuši brīdi, kad mazākais pats saģērbies, ar dzīvokļa ārdurvīs esošo atslēgu atslēdzis durvis un izlavījies laukā. Kad izstāstīju, cik tālu zēns jau bija ticis, tad māte ieminējās, iepriekšējā dienā veikalā pirkusi kārumus, kuri mazajam ļoti garšojuši. Acīm redzot, brīvdienu rītā nolēmis pats doties pēc tiem.
Labi, ka šis gadījums beidzās laimīgi, neviens necieta un nepazuda. Tomēr ar atslēgas atstāšanu dzīvokļa ārdurvīs, ja mājās mazi neprognozējami bērni, jābūt uzmanīgiem. Manā krājumā ir vēl kāds stāsts par to, kā tālredzīgi bēgšanai no mājām gatavojās kāds cits bērns. Bet par to varēsiet šeit lasīt kādā citā reizē.
