Tas nav nekāds jaunums, ka abas karojošās puses daļu dronu izmanto saucamajā “gaidīšanas režīmā” jeb slēpnī. FPV dronu, kas apgādāts ar sprāgstvielu, pretinieka kontrolētā teritorijā “nosēdina” uz zemes grūti pamanāmā vietā un gaida mērķa (tehnikas vienība, karavīri un tml.) parādīšanos tuvākajā apkārtnē. Teritorijas novērošanu veic izmantojot citu dronu ar spēcīgu optisko aprīkojumu. Pamanot atbilstošu mērķi, FPV drona operatoram paziņo mērķa atrašanās vietu. “Gaidīšanas” režīmā esošais drons tiek aktivizēts, pacelts gaisā un vadīts uz mērķi.
Šādā operācijā vienlaikus aizņemti vairāki dronu operatori – novērotāji un FPV. Pēdējā laikā krievi sāk izmantot citādāku taktiku. FPV dronus tāpat “nosēdina” pretinieka kontrolētā teritorijā apdzīvotās vietās vai ceļu tuvumā un ieslēdz “gaidīšanas” režīmu.
Tomēr būtiskā atšķirība ir tā, ka šie droni aprīkoti ne tikai ar sprāgstvielām, bet arī ar jūtīgiem akustiskiem sensoriem. Sensori uztver un atšķir tehnikas radīto troksni no vispārējā kara trokšņu fona un dod komandu “pamodināt” dronu, kas spēj arī bez operatora vadības sameklēt “trokšņa cēloni” un tam uzbrukt.
Lai drona baterijā spētu ilgāk atrasties gaidīšanas režīmā, ievērojami samazināts elektrības patēriņš. Piemēram, optiskās iekārtas vairs nav ar tik lielu izšķirtspēju, kas ļauj dronam “snaust” pat 10 vai 12 stundas vismaz. Šāda drona bīstamība ir arī tajā, ka tas nešķiro trokšņotāju: vai tā ir kaujas tehnika, zemnieka traktors vai kombains, privāta automašīna un tamlīdzīgi.
