Skatos un klausos ziņas par to kas “augstos plauktos” notiek Pasaulē un Latvijā. Liekas, taisnība ir kādam politiķim, kurš reiz TV atklāti pateica – partijas tiek veidotas kādas noteiktas iedzīvotāju grupas interesēs un tauta vajadzīga vien vēlēšanu dienā. Savukārt daļa ierēdņu īsteno iespēju piepildīt savas personīgās ambīcijas, izmantojot tiem piešķirto varu. Reizēm pat liekot savu individuālo viedokli, savu “ES” augstāk par svarīgu iestādes (nozares) mērķu sasniegšanu.
Laikā, kad Latvija strauji, jeb tēlaini runājot – platiem soļiem – tuvojās līdztiesīgai dalībai NATO, bruņotajos spēkos daudziem dažādu līmeņu komandieriem trūka zināšanu un pieredzes kā organizēt un vadīt NATO noteikto militāro spēju sasniegšanu. Tas nav tas pats, kā komandēt padotos ikdienas rutīnā vai mācību vingrinājumu laikā. Lai ieviestu vienotu NATO noteikto uzdevumu īstenošanas procesu, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā, vadoties pēc dažādiem militārās hierarhijas noteikumiem un arī starptautiski pieņemtiem principiem, sagatavoja dokumentu attiecīgu dokumentu.
Lai šis dokuments “stātos spēkā”, to vajadzēja saskaņot ar Aizsardzības ministrijas amatpersonām. Konkrēti – vairāku departamentu vadītājiem. Saskaņošanas process sākumā norisa diezgan raiti. Iespējams tādēļ, ka neviens tā īsti neiedziļinājās tā būtībā. Pietika vien ar īsu skaidrojumu. Līdz tas nonāca vienā no ministrijas departamentiem.
Tā vadītājs neiebilda pret dokumentu kā tādu, bet … kategoriski noraidīja vienu no dokumentā izmantotiem terminiem. Tas esot jāmaina. Nelīdzēja nekādi papildus skaidrojumi par to, ka tādu terminu lieto gan NATO valstu bruņotajos spēkos, gan arī starptautiski pieņemtos analogos dokumentos. Visi argumenti bija “kā zirņi pret sienu”. Atbilde bija viena: “Man nepatīk un dokumentu nesaskaņošu”. To uzzinot, savu “piekrišanu” atsauca arī pārējie ministrijas departamentu vadītāji. Sajūta tāda, kā “stāvot pie sasistas siles”. Viss darbs veltīgas? Turpināsim tālāk “pa vecam”, kā nu katrs prot?
Visai negaidīti situāciju “glāba” gados jauns jurists. Uzmanīgi un pacietīgi uzklausījis “bēdu stāstu” viņš jautāja: “Kādam mērķim ir paredzēts šis dokuments un ko ar tā ieviešanu iegūs NBS? “. Saņēmis atbildes uz šiem jautājumiem, viņš brīdi padomāja un sniedza risinājumu: “Sauksim šo dokumentu savādāk. Tad tā ieviešanai nav vajadzīgs saskaņojums ar ministriju. Iespējams, ka dokumenta “spēks” būs nedaudz vājāks par sākumā plānoto, tomēr tā saturs un noteiktie rīcības principi nemainīsies”.
Re, ja savu “ES” nenoliek augstāk par citiem un patiesi vēlas risināt problēmsituāciju, tad var. Ja patiesi vēlas…
Tieši šajās dienās klausījos jaunā Ministru prezidenta pirmās atziņas par darbu šajā amatā. Viena no tām – ierēdņu bailes (???) uzņemties atbildību un lēmumu pieņemšanu arī vienkāršākos gadījumos “bīdīt” uz iespējami augstāku līmeni. Bet varbūt tās ir iepriekšējo “augstāko” vadītāju bailes zaudēt kontroli pār notiekošiem procesiem un tādēļ iegrimst “mikro menedžmentā”? Kurš no variantiem liekas atbilstošāks?
